Romantisms mūzikā
Romantisma stila veidošanā Eiropas mākslā liela loma ir E.T.A. Gofmanam, kurš pirmais pielietoja terminu “romantisms” attiecībā uz mūzikas mākslu. Izcilākie romantisma stila pārstāvji ir rakstnieki F. Šellings, Žans Pols, V. Igo, dzejnieki Dž. G. Bairons, A. Mickevičs, H. Heine, gleznotājs E. Delakruā u.c. Mūzikā romantisma rašanos ietekmēja vēlīnā L. van Bēthovena daiļrade, bet par pirmajiem mūzikas mākslas romantiķiem tiek uzskatīti F. Šūberts, E.T.A. Gofmans, K.M. Vēbers, N. Paganīni, Dž. Rosīni, Dž. Filds un citi; !9.gs. 30. 50. gados darbojās F. Šopēns, R. Šūmanis, F. Mendelsons Bartoldi, H. Berliozs, D. Mejerbers, V. Belīni, F. Lists, R. Vāgners, Dž. Verdi; 19. gs. II pusē lielā nozīme ir J. Bramsam, H. Volfam, F. Lista un R. Vāgnera vēlīnajiem darbiem, daļa no G. Malera un R. Štrausa daiļrades, utt. Šajā periodā veidojās nacionālās skolas dažādās valstīs: Norvēģijā tā saistās ar E. Grīga daiļradi, Somijā darbojās J. Sibeliuss, Spānijā I. Albenis, Krievijā pie romantisma pārstāvjiem var minēt P. Čaikovski, N. Rimski Korsakovu, M. Balakirevu, A. Borodinu, A. Taņejevu, S. Rahmaņinovu, A. Skrjabinu un citus ievērojos komponistus.
Romantisma pamatžanrs mūzikā ir dziesma, dziesmu cikli, instrumentālā mūzikā vadošā loma ir miniatūrai, kas arī var būt apvienotas ciklos. Visi citi žanri romantisma laikmetā iegūst jaunu saturu un veido jauninājumus muzikālajās formās. Klasiskās formas kļūst brīvākas, brīvāks ir tonālais plāns starp daļām. Kā jaunas var minēt caurviju (kur nepārtraukti attīstās viena muzikālā tēma) un brīvo formu (kur ir brīvajā izklāstā var būt daudz dažādu tēmu). Ir bieži sastopamas dažādi trīsdaļu formu veidi, variācijas, sonātes formas, rondo, kā arī dažādi cikli.
Šopēna daiļradi ietekmē poļu tautas kultūras, mūzikas īpatnības un laicīgi notikumi, klasiķu (J. Haidna, V. A. Mocarta, L van Bēthovena) darbi, 19.gs. mākslas jauninājumi, citu tautu kultūras tradīcijas.
Miniatūra ir žanrs, kas vislabāk atbilst liriska rakstura skaņdarba uzbūves veidam.
