Romantisms mūzikā: emociju izpausmes laiks
Kā ideju kopums parādās XVIII XIX gs. mijā. Vērtēja revolūciju un pastāvošo virzienu no konservatīvisma pozīcijām. Vācijā L.Ranke; Francijā Mestrs, Bonāls, Šatobriāns (cilvēki ar aristokrātisku izcelsmi). Krievijā Karamzins („Krievijas valsts vēsture”). Piemēram, Krievijā XIX gs. 30. gados izveidojās oficiālā tautiskuma teorija, kas pauda ideju par Krievijas atšķirīgo attīstības gaitu no Eiropas. Idealizēja Krievijas senatni, obščinu, pareizticību, zemniecību). Kopumā konservatīvie egatīvi noskaņoti pret apgaismību. Raksturīgi, ka konservatīvie romantiķi idealizēja viduslaikus. Uzskatīja tos par bruņinieku un svēto laikmetu, kurā sakārtota sabiedrība, vienota kristietība; savukārt pašreizējais laikmets ir egoisms, pretrunas un sociālais kontrasts. Revolūcijas ir bezjēdzīga anomālija vēstures dabiskajā attīstības gaitā. Noraidīja visas pārmaiņas, arī reformas, lai saglabātu tradīcijas. Individuālismam pretī lika kolektīvu, (vāc. Volksgeist tautas garu). Tauta nekustīga masa, tautas gars ir akti Dieva dota nacionālā būtība.
Pilnīgi citās pozīcijās ir liberālie romantiķi. Nostiprinās XIX gs. 20. 40. gados, kad liberālais virziens kļūst valdošais:
• ar nelieliem izņēmumiem bija racionālās izziņas piekritēji; Tjerī ir izņēmums (intuīcija)
• progresa teorijas piekritēji; progress apraujas ar polit. varas iegūšanu buržuāzijai
• liberāļi pat gatavi pieņemt revolūcijas ideju, ja tā ir vienīgais iespējamais risinājums
Franču restaurācijas perioda skola rada šķiru cīņas teoriju viens no būtiskākajiem liberālā romantisma atzinumiem. Pretēju uzskatu cīņa. Atzīst šķiru cīņu pagātnē līdz buržuāzijas nākšanai pie varas. Liberālie romantiķi konservatīvi vērtēja viduslaikus, pārvērtēja, bet neidealizēja. Pētīja, jo veidojās nācijas, interesēja 3. kārtas stāvoklis. Galvenokārt pievērsās politiskajai vēsturei.
XIX gs. 40. gados sākas radikāli demokrātiskais virziens. Ieraksta vienkāršo tautu. Mazliet idealizētu darba cilvēku, sīkražošāna (amatniekus, zemniekus). Mišlē „Tauta”, Cimmermans „Vācijas zemnieku kara vēsture”. Kritizē kapitālismu kā rūpniecības apvērsuma sekas, ekspluatāciju; laime bijusi vecajos laikos. Daļa atzina progresa ideju, daļa arī kritizēja. Vērtējot XVIII gs.: jakobīņu pozīcija ir kritiskie utopisti sociālisti; apgaismība utopiskie sociālisti.
