Senās Romas vēsture aptver gandrīz divpadsmit gadsimtus- no 8.gadsimta pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 5.gadsimtam.Mums Roma atstājusi bagātu kultūras un vēstures mantojumu.
Romieši ir pazīstami ar saviem literārajiem darbiem. Pasaules kultūras dārgumu krātuvē atrodas Vergilija, Horācija un Gaja Jūlija Cēzara literārie sacerējumi. Vergīlijs sarakstīja slavenās „Bukolikas”- ganu dziesmas, kas tiem laikiem bija jauna tipa dzeja. Vēlāk pievērsās vēsturiski mitoloģiskai tēmai. Līdz mūsdienām visā pilnībā ir saglabājušies Horācija darbi. Viņš veltījis daudzus savus dzejoļus savam domubiedram Mecenātam. Horācija dzejoļi veidoja ciklus, kas labi atbilda tā laika gaumei. Viņa žanriski atšķirīgos dzejoļu krājumus raksturo skaidra dzejas valoda un spilgta tēlainība. Gaja Jūlija Cēzara literāro mantojumu veido 3 darbi: „Piezīmes par gallu karu”, „Piezīmes par pilsoņu karu” un traktāts par stila jautājumiem ”Markam Tullijam Ciceronam par analoģiju”. Slavena ir arī viņa frāze: „Atnācu, ieraudzīju un uzvarēju!” Seno romiešu literatūra ir vēl aizvien populāra, dažādās interpretācijās tā parādās mūsdienu mākslā.
Tieši Romā uzplauka retorika. Marks Tullijs Cicerons bija slavenākais antīkās pasaules orators, politiskais darbinieks un filozofs. Viņš daudz darīja, lai pilnveidotu un bagātinātu latīņu valodu. Viņa literārais mantojums ir liels. Saglabājušās politiskās un tiesas runas, retoriskie un filozofiskie traktāti. Viņa darbi sniedz plašu un vispusīgu materiālu par tā laika Romas valsts politiskajiem un sabiedriskajiem apstākļiem, par viņa paša dzīvi un politisko darbību. Cicerona traktāti mūs šodien iepazīstina ar tā laika Romas valsts ideoloģiju, ar politiskajiem, ētiskajiem un reliģiskajiem uzskatiem.
Augstu līmeni Romā sasniedza jurisprudence- tieslietu zinātne. Romas galvenajā laukumā- forumā atradās „XII tabulu likumi”. Tie stipri ietekmēja romiešu sabiedrības un tiesību turpmāko attīstību un bija tiesību pamatā. Cicerona un citu juristu darbības rezultātā tika noteikta stingra kārtība, kā jānorit tieslietām. To tad nosauca par tiesu procesu. Romiešu juridiskās normas bijušas tik elastīgas, ka tās varēja piemērot un izmantot jebkura sabiedriskā iekārta.
Impērijas laikā romiešu arhitektūra sasniedza savu augstāko attīstības pakāpi. Tās tehniskie un kompozicionālie sasniegumi bija nozīmīgi vēlāko gadsimtu arhitektūras attīstībā. Tika būvēti ceļi un tilti. Pats slavenākais bija Apijas ceļš, kas savienoja Romu ar Dienviditālijas pilsētām. Parādījās vairāki jauni celtņu tipi, tādi kā viadukts(tilts pa kuru brauc), akvedukts (tilts ūdens aizvadīšanai), cirks- slēgta vai vaļēja garumā izstiepta telpa, kas vairāk bija domāta zirgu sacīkstēm, amfiteātris- slēgta vai vaļēja elipsveida telpa, kurā cīnījās gladiatori, termas-sabiedriskās pirtis, kas reizē bija arī sporta, kultūras un izpriecu vietas , bazilikas –garenas taisnstūra celtnes, kurās notika tiesu procesi. Īpašs sasniegums bija slavenā Romas kloāka (kanalizācija).
Par Senās Romas glezniecību vislabāko priekšstatu sniedz Pompeji. Glezniecība kalpoja telpu izdaiļošanai. Izmantoja ne tikai fresku glezniecību, bet arī mozaīku, kas Romā bija ļoti izplatīta. Tieši Pompejos atklāja lieliskas mozaīkas, kas attēloja ceļojošus aktierus, gladiatorus, jūras dzīles. Izcils mozaīkas mākslas paraugs ir apmēram 1000.gadā pirms mūsu ēras darinātā ‘Maķedonijas Aleksandra un Dārija kauja”, kas salikta no 1,5 miljoniem akmentiņu.
Tēlotājmākslā izcila nozīme ir romiešu skulpturālajam portretam. Te varam runāt par cilvēka tēlu, kas pilnībā atbilst modelim. Plaši izplatītas bija arī portretiskās statujas- togās tērptas figūras un krūšu tēli. Impērijas laikā portreta māksla sasniedza savu augstāko pakāpi. Romiešu meistaru darinātie portreti atspoguļoja tā laika gaumi, ideālus un pasaules uztveri. Pasaules kultūras vēsturē romiešu portrets ir slavens ar savu patiesumu, neatkārtojamu cilvēka individualitātes atainojumu. Mākslas attīstība lielā mērā balstījās romiešu meistaru sasniegumos.
Senās Romas teātrim un dramaturģijai bija ļoti liela nozīme Eiropas teātra un dramaturģijas attīstībā (it īpaši klasicisma laikmetā). Tomēr jāatzīst, ka Senās Romas teātris lielā mērā bija ietekmējies no sengrieķu teātra. Liela daļa romiešu dramaturģijas bija sengrieķu darbu lokalizējumi. Tāpat kā Senajā Grieķijā, arī romiešu teātrī visas lomas tēloja tikai vīrieši, taču atšķirībā no Grieķijas romiešu aktieri parasti bija vergi. Romas Impērijas laikā teātris kļuva aizvien vienkāršāks un brutālāks. Par nozīmīgākajiem Senās Romas dramaturgiem uzskatāmi traģēdiju autors Seneka un komēdiju autori Terencijs un Plauts.
Lieli panākumi bijuši arī romiešu medicīnai. Jau Augusta laikā tika nodibinātas ārstu skolas Romā. Cienīja ārstus arī senajā Romā. Pirmais ārsts- profesionālis, ķirurgs , bija ārzemnieks, grieķis Arhagats, kas ieradās Romā 219.g. p.m.ē.. Sagaidīja romieši viņu ar prieku un neskopojās ar "prēmijām". Piešķīra romiešu pilsonību (ar to parasti viņi skopojās) un nopirka par valsts naudu telpas. Bija arī neapmierinātie par ārstniecības metodēm un sašutušie par ārstu iespaidīgajiem ienākumiem. kāds ārsts par saviem līdzekļiem atremontēja Marsa templi. Ir pat rakstīts par pasakaini bagātiem ārstiem, kas svētkos meta naudu iedzīvotāju pūlī.
Romā parādījās bagātīgas bibliotēkas, kuras ieveda no iekarotajām zemēm. Romā nodibinājās publiskās bibliotēkas, kurās varēja saņemt grāmatas latīņu un grieķu valodās. Pirmo bibliotēku nodibināja39.g.p.m. ē. Cēzars, otru- Augusts.IV gs. Romā bija 28 publiskas bibliotēkas. Bibliotēka bija liela zāle ar orientāciju uz Austrumiem, lai tajā rītos būtu pēc iespējas vairāk gaismas.
Par vissarežģītāko seno laiku lauksaimniecības tehnoloģisko aprīkojumu ir pamats uzskatīt Ēģiptes irigācijas sistēmas. Taču tās bija sasniegušas augstu attīstības pakāpi vēl ilgi pirms Ēģiptes pakļaušanas Romai. Romas impērijas laikā tās tikai tika pilnveidotas un uzturētas. Zināms tehniskais progress bija vērojams Romas impērijas ziemeļu provincēs, kur laika apstākļi bija mazāk labvēlīgi olīvu un vīna ražošanai, bet graudkopība bija svarīgāka vietējam patēriņam, nekā eksportam. Šeit plašāk bija izplatīta lopkopība un dārzkopība, kuru tradīcijas meklējamas vietējo cilšu pieredzē vēl ilgi pirms romiešu ierašanās. Galvenie Romas impērijas laika jauninājumi bija dziļākas aršanas pielietošana izmantojot uzlabotu arklu, kā arī virkne citu pilnveidotu darbarīku (divrocīgas šķēres, apkurināmas graudu kaltes u.c.).
Nenoliedzami, ka no visām mākslām romiešu kultūrā visvairāk pārsteidz viņu dzīvotmāksla. Te līdzās sadzīvoja absolūta nabadzība un izsmalcināt greznība, izteikts skarbums un tikumība. Romas kultūras ietekme bijusi jūtama visu vēlāko laiku kultūrā un mākslā- caur Bizantiju tā atkal atdzīvojās renesansē, kļūdama par vēlāko gadsimtu kultūras stimulu. Romas civilizācijas devums pasaulei ir nenoliedzams.
