Romiešu tiesIbas

Senās Romas civiltiesības izrādījās dzīvotspējīgas līdz mūsdienām. Romiešu civiltiesības attiecās tikai uz Romas priviliģēto kārtu. Paralēli Romiešu civiltiesībām pastāvēja Tautas tiesības (ius gentum) regulēja mantiskās attiecības starp ieceļotājiem tās bija plašākas. Vēl bija Prētora tiesības. Amatpersona Prētors izdeva SN, kurus nodēvēja par Prētora tiesībām. Katrs tiesību bloks bija domāts kādai noteiktai iedzīvotāju daļai ( kārtai). Visu šo sistēmu nodēvēja par PRIVĀTTIESĪBĀM.

Visas tiesības iedalās Privātajās tiesībās (personu tiesības civiltiesībās) un Publiskajās tiesībās (valsts tiesības administratīvās tiesībās, konstitucionālās tiesības, krimināltiesības). Šis Romas iedalījums pastāv joprojām.

Romiešu tiesībām ir pasaulvēsturiska nozīme, ko izmanto citas valstis.

1) Romiešu juristi radīja vispilnīgāk izveidoto privātīpašuma institūtu, pēc tā veidojās arī citu valstu privātīpašuma tiesības.

3) Romiešu juristi izstrādāja augsti kvalificētu juridisko tehniku:

b) NA ir jāregulē tās sabiedriskās attiecības, uz kurām tas ir vērsts un vienlaicīgi tas nedrīkst attiekties uz citām sab. attiecībām, uz kurām tas nav attiecināms,

Romiešu likumi bija ļoti filigrāni izstrādāti, tos nevarēja rakstīt vienkāršotā valodā. Piem., mantojuma dokumenti bija jāraksta pavēles formā, citādi uzrakstītam dokumentam nebija juridiskā spēka.

Recepcija RT institūta pārņemšana un izmantošana citu valstu tiesībās. Itālijā samilza juridiskās problēmas ar privātīpašumu. Itāļu juristi atcerējās par romiešu civiltiesībām un sāka tās pielietot savā praksē. Izrādījās, ka tās ir ļoti atbilstošas arī Itālijas jurisdikcijai. Tālāk tās pārņēma Spānija, Portugāle, Dienvidamerikas romāņu valstu kolonijas, Eiropas ziemeļi. Īpaši romiešu tiesības atbalstīja Vācija, kas centās kopēt Romas lielvalsti. Latvijā romiešu tiesības ienāca caur vācu jūgu. Piem., 1937. gada Civillikums ir pārņemts no RT, 2/3 teksta ir tiešā pārnesumā. Būtībā viss civillietās pastāvošais nācis no Romas impērijas.

Romas valsts pastāvēja 12.gs. Valsts sākās Tibras upes krastos un bija ļoti maza. Valsts attīstība izgāja caur 4 lieliem periodiem.

I Ķēniņu periods (8. 5. gs. p.m.ē.) mierīgs laika posms, tomēr beigu posmā sākās citu valstu iekarošana Itālija, Spānija utt. Valsts galva bija ķēniņš.

II Republikas periods (4. 1.gs.p.m.ē.) kari, iekarojumi, vergu ievešana, līdz ar to dzīve kļuva arvien nemierīgāka. Romas valsts kļuva par vergturu valsti.

III Principāts (1.gs.p.m.ē. 284.g.m.ē.) perioda atbalsts bija armija, kas atradās visur. Kariem lielākoties bija aizsardzības raksturs. Stipri saasinājās iekšpolitika un ārpolitika.

IV Domināts (4. 6. gs. m. ē.) impērija ar centralizētu valsts varu.

Tautas sapulce augstākais orgāns likumdevējs, vēlēja amatpersonas, sprieda tiesu kriminālistiem. Senāts vecajo padome, apstiprināja likumus, lēma ārpolitikas un finansu lietas, bija padomdevējs orgāns. Ķēniņš augstākais karavadonis, priesteris, tiesnesis. Vēlēja un atcēla Tautas sapulce.

Viņš bija Romas valsts 6 ķēniņš. Vēloties paplašināt savu atbalstītāju loku, Tullijs plebejus (nepilntiesīga kategorija, jo nevarēja piedalīties Tautas sapulcē) iekļāva Romas tautas sastāvā.

Ieviesa jaunu tiesību un pienākumu kritēriju manta un īpašums. Šajā nolūkā viņš visus brīvos Romas iedzīvotājus iedalīja 5 klasēs jeb kategorijās. Izpalika trūcīgie, kuriem nebija mantas un tāpēc viņi nemaksāja nodokļus, toties viņiem bija bērni. Pēc šīs reformas radās jauna Tautas sapulce centūriju sapulce. Sapulce bija tiesīga izlemt jebkuru valsts dzīves jautājumu, vēlēja amatpersonas. Centūriju sapulces lēmumu atzina par likumu.