Rūdolfa Blaumaņa 'Raudupiete': stāsts par sāpēm un piedošanu
Raudupiete pamāj ar galvu.«Bet tā ka tu arī uz priekšu tāpat nāc uz mūsu māju, kā tu līdz šim nāci,» viņa saka. «Apciemo slimā krusttēva vietā tagad viņa
Kārlis bērnu viegli iegulda gultā, apsedz viņu un grib aiziet. Bet, Raudupietes piesaukts, viņš paliek stāvam.«Še pasmeķē tu arī no šī vīna,» viņa saka un pielej glāzi līdz malai pilnu. «Dzer!»Kārlis neliekas lūgties. Viņš iztukšo glāzi līdz dibinam.
«Bet tad ta gards!» viņš izsaucas un atdod glāzi Raudupietei atpakaļ.
Raudupiete sūdz savas bēdas saviem aizstāviem. Aizstāvi smejas.«Ņem iegātni,» viens saka.«Jā, jā, ņem iegātni,» otrs apstiprina. «Tik liela saimniecība jau bez kārtīga vadītāja lāgā nevar pastāvēt.»Raudupiete nosarkst.«Iegātni ņemt, kamēr vēl pirmā vira kaps ar zaļu velēnu nav apaudzis?...»Bet liela liela Raudupēs saimniecība, grūti grūti Raudupietei bez saimnieka iztikt. Saime top jo dienas jo pārdrošāka un nepaklausīgāka, Raudupietei no jauna jāpavēsta aizstāvji uz Raudupēm un jāgriežas pie viņiem pēc padoma.
«Un cik mīļš viņš Matīsiņam un, kā liekas, Matīsiņš arī viņam!» otrs runā. «Es tavā vietā nudie citu nevienu neņemtu kā Kārli.»Raudupiete nosarkst līdz ausu galiem.
«Vai tad nu Kārlis mani ņems?» viņa saka. «Tik glīts puisis... vai tad viņš nu gribēs atraitni... var izmeklēties meitu skaistu skaisto.»Aizstāvi sāk smieties.
«Kur tu brauksi, memmiņ?» bērns pēc brīža atkārto, bālās, izdilušās rociņas salikdams klēpī.
«Mīļo memmiņ, saki taču, kur tu brauksi?» zēns lūdzas, noliek savu šuvekli pie ieres zemē un šļūc uz istabas vidu.«Nenāc nu atkal zem kājām!» māte iesaucas, pelēko lakatu ar sarkanajām puķēm siedama ap galvu. «Paliec nu turpat
«Nu tu esi smuka,» bērns runā, mātē skatīdamies, kad tā pēdīgi saģērbusēs.
«Vai esmu?» saimniece iesaucas un ieskatās vēl reizi spogulī.
Matīsiņš pieliek smalkos pirkstus pie lakata, skatās ar savām lielajām, zilajām acīm mātē un jautā:«Ko tu man atvedīsi no ciemiem, memmiņ?»«Redzēsim, redzēsim,» māte atbild.
Ko Raudupiete viņam gribot teikt, to šis arī nokvēpis dzirdēšot, Kārlis atbild smiedamies, ausis šim neesot aizkvēpušas.«Cilvēks!» Gaiļu māte klusām iesaucas un uzsit Kārļam viegli uz pleca. «Ej nu drīzi nomazgāties! Vai tu nemaz nenojēdz, kādēļ Raudupiete šurp atbraukuse? Viņa tevi grib precēt!»«Ujā!» Kārlis iesaucas un atplēš acis. «Precēt!... Tad saki, ka manis nav mājā. Es neiešu jūsu istabā.»Gaiļu māte purina galvu.
«Man negribas ar Raudupieti tikties,» Kārlis atbild.«Bet kādēļ tad ne? Kārli, tu taču nebūsi muļķis un »«Es viņas neņemšu,» Kārlis pārtrauc saimnieci. «Nudie es viņas neņemšu, lai viņa dara, ko grib. Esi tik laba un saki, ka biju gan mājā, bet ka nupat esmu izgājis.»
Kārlis smīn puskaunīgi, puszobgalīgi, pakāsējas un saka: «Labdien!»
Mazs klusums. Kārlis atsēstas uz krāsns mūra.«Kurš tad nu no mums lai papriekšu iesāk runāt?» viņš beidzot saka. «Laikam man jāvaicā, ko Raudupu māte no manis gribēs.»
