Sacerējums par puisēnu un sargeņģeli

Viss sākās ar tikko noasfaltētu ielu un mazu zēnu, kas gāja tai tieši pa vidu ar baltu krītiņu rokās.

Ielas malā uz pussalauzta soliņa sēdēja sargeņģelis, kurš vairs nevienu nesargāja. Tātad bezmazvai sargeņģelis pensionārs. Tāds. Ar nogurušu skatienu, salīkušu muguru, galvu stutējot ar rokām, kas savukārt bija ar elkoņiem balstītas uz ceļiem. Spārni izplūkāti to spalvas bija netīras noputējušas, pa vidu tām bija iepinušies zari, lapas, diegi un vēl tik ļoti daudz kas... melns, noputējis uzvalks un novalkāta melna platmale. Skats nožēlojams.

Mazais zēns tiaki gāja pa ielu klusi pie sevis dungodams tikai kādu šķiet paša izdomātu meldiņu. Ieraudzījis sargeņģeli viņš apstājās. Mirkli stāvēja mierīgs, kāri nopētot noputējušo, nogurušo stāvu uz soliņa. Viņš apsēdās uz ielas, be tinteresi par šo noputējušo būtni nezaudēja.

Pēc kāda mirkļa nedaudz novērsies no sargeņģeļa, viņš ar krītiņu uzzīmēja uz ielas saulīti. Sargeņģelis to visu uzmanīgi vērojot pasmaidīja. Zēns, pēc tam, kad kādu brītiņu samulsināts bija viņā vēries, nolaida skatienu. Tad atkal to pacēla, ieskatījās eņģelim acīs, un pēc kādas 15 sekunžu škietamas apdomāšanās, atsmaidīja viņam pretī.

Kādas pāris minūtes mazais knibinājās gar kādu akmentiņu, bet skatienu no sargeņģeļa acīm nenolaida. Pēdējais, savukārt, turpināja labvēlīgi smaidīt, kaut arī šķita, ka smaids viņam sagādā sāpes.

Zēns piecēlās, viegliem soļiem pienāca pie soliņa un apsēdās kādu gabaliņu nostāk no sargeņģeļa.

Pēc apmēram 3 minūšu rūpīgas eņģeļa nopētīšanas, atskanēja kluss, bērnišķīgā balsī izteikts "labdien."

Eņģelis pasmaidīja vēl nedaudz labvēlīgāk, vēl vairāk radot iespaidu, ka smaidīšana priekš viņa ir sāpīgs process, un atbildēja "labdien."

Es esmu sargeņģelis nedaudz piesmakušā balsī atteica eņģelis.