Rūdolfs Blaumanis
(1863-1908)
Novele „Salna pavasarī”
(1898)
„Salna pavasarī” (1898). Novele sastāv no divām daļām: „Ziedi” un „Salna”. I daļā R. Blaumanis iepazīstina ar Vanagu māju kalpiem Lieni un Andru. Brīnišķais ievziedu laika tēlojums sasaucas ar gavilēm Andra sirdī, jo viņš ir iemīlējies Lienē, bildina viņu un saņem jāvārdu. Ar salnu rakstnieks asociē bagātā kaimiņu māju saimnieka Mālnieka ierašanos Vanagos, lai bildinātu Lieni. Novelē galvenais - smagā psiholoģiskā cīņa, ko izcīna Liene, kamēr izšķiras starp jauno, tīkamo, bet nabago kalpa puisi un bagāto, taču veco un neglīto saimnieku. Mālnieks izvēlējies izsmalcinātu pieeju: paslavē Lienes prātu, sirdi un saimnieces garu, sola Mālniekus atstāt Lienei mantojumā, jo viņš ilgi vairs nedzīvošot, sola izturēties kā tēvs pret meitu. Redzot Lienes svārstīšanos, viņš ieminas, ka esot vēl kāda cita padomā. Lienē iesveļas skaudība. Lienes pirmā doma: «Vai Die! ( . . ) Vai viņš traks! ( . . ) Man kauns!» Pēc tam domas «juku jukām skrēja pa galvu ... Septiņdesmit divi gadi ... Atraitnis ... Iepirkta māja ... izmaksāta... neviena bērna ... Saimniekgalā četras istabas un stikla porūzis ... Pēc trim četriem gadiem vecis būs beigts ... Varbūt pēc gada ... Un liela nauda arī vēl esot ... Un ābeldārzs ... un plūmes, un ķirši, un vīnogu stīgas mājas saules pusē, un vecis varbūt pēc pusgada būs beigts ... vai Die, vai Die, un Andrs ...» Vēlēšanās tikt par saimnieci, izrauties no pazemojošā kalpones stāvokļa ir spēcīgāka, un Liene nolemj, ka «Andrs tak varēja gaidīt». [1]
Galvenais, kas R. Blaumani satrauc un no kā viņš savos darbos brīdina, ir tas, ka cilvēks var notrulināties un pazaudēt pats sevi. Tā Lienei, lejot Andram glāzē derību vīnu, «pudeles kakls vairāk reižu uz glāzes malas uzsitās», bet vēlāk viņa ir jau mierīga un «skatījās laipni vecī». Notikušo smagi pārdzīvo vienīgi Andrs.
1955. gadā uzņemta Rīgas kinostudijas mākslas filma «Salna pavasarī» (režisors P. Armands), kur izmantoti motīvi no vairākām R. Blaumana novelēm. [1]
Izcils darbs ir arī novele «Salna pavasarī» (1898), kas sākas ar pavasara rīta aprakstu:
«Augšā - zilas debesis, zibošas mākoņu aitiņas un cīruļu nebeidzama trallināšana; lejā - spilgti zaļumi, balti ziedi, smarša daždažādā, naigas rokas un gaviles sirdīs. . . lai gan saule tikai brokastlaiku vien vēl rādīja, tad tomēr lielais tīrums.. jau gandrīz līdz pusei bij uzarts..» [2]
Appušķojis cepuri ar ievas zariņu, Andrs to uzsviež gaisā, un tā nokrīt pļavas spilgtajā zaļumā. Andrs gaida Lienu ar brokastīm. Liena atnāk un atnes laimi.
Andra izjūtas pēc Lienas aiziešanas izteiktas vārdos: «Ā! ... To dzīvi! To laimi! ... To jauko laiciņu ... To laimi! To laimi! ...
«Mana puķe!»
Un svilpodams viņš atkal uzsāka art.»
Noveles otrajā daļā Blaumanis rāda, kā jaunības gaišajiem sapņiem uzkrīt salna.
Liena pazīst kalpones smago darbu, trūkumu un pazemojumus, tāpēc bagātības un vieglas dzīves solījums viņu samulsina. Viņa apsolās kļūt par sievu vecajam, bagātajam un viltīgajam Mālniekam. [2]
To uzzinājis, Andrs tomēr nesabrūk, bet vīriškīgi panes likteņa sitienu. Viņš aiziet uz stalli pie sava darba biedra - zirga. Novele beidzas šādi: ««Manu pelēcīt!» Andrs čukstēja raustīdamies. «Manu pelēcīt! ... Manu zirdziņ! ... Manu pelēcīt! ... Mana laime! ... Mana laime! ...
Mana puķe! ... »»
Pēc šās noveles un citu novelu motīviem izveidota filma. [2]
Novelē «Salna pavasarī» R. Blaumanis risinājis savu iemīļoto tēmu, proti, kā jauna kalpu meita iziet par sievu pie bagāta veca vīra, cerēdama iemantot vieglākas dienas. «Salna pavasarī» tēmas risinājumā ir it kā «Raudupietes» sākums. Novelei raksturīga meistarīgi veidota kompozīcija ar pretstatījumu kā galveno kompozīcijas paņēmienu. Pretstatījums novelē cieši saistīts ar alegoriju. Pretstats un alegorija ir jau pašā noveles virsrakstā - «Salna pavasarī». Pavasaris - tā ir gaisma, siltums, dzivības un prieka mošanās, salna - saltums, sastingums, nāvētāja elpa. Jaukā pavasara dabas aina nav tikai fons, tā palīdz rakstniekam izgaismot un padziļināt cilvēka pārdzīvojumu.
Augšā - zils debesis, zibošas mākoņu aitiņas un cīruļu nebeidzama trallināšana; lejā - spilgti zaļumi, balti ziedi, smarša daždažādā, naigas rokas un gaviles sirdī. [3]
Šajā skaistajā pavasara dienā rakstnieks iekomponē Lienes un Andra tēlus, viņu mīlestību, viņu cerības un laimes izjūtu (noveles pirmajā daļā «Ziedi»), pavasara rīts atbilst Andra laimes izjūtai.
Noveles beigu daļā šī pati mirdzošā pavasara diena asi kontrastē ar Andra izmisumu un bēdām. Pretstatījums raksturīgs arī noveles abu nodaļu virsrakstiem («Ziedi» un «Salna»). Meistarīgi tas izlietots tēlu grupējumā: pretstatīti jaunais ziedošais puisis Andrs un vecais, mūžu nodzīvojušais Mālnieks; jauniņā apjukusī Liene un salti apdomīgais Mālnieks; pretstati ir arī, no vienas puses, abi kalpu jaunieši - Andrs un Liene, no otras, - Mālnieks un Vanagu saimnieks. [3]
Liela meistarība panākta Lienes psiholoģisko pārdzīvo-jumu un iekšējās cīņas tēlojumā. Lieliski atklāta iekšējo motīvu cīņa Lienē. Apjukušajai, maz piedzīvojušajai meitenei ir tāda sajūta, it kā viņa pati izlemtu savu likteni, bet faktiski to dara Mālnieks un viņa bagātība. Mālnieka apdomīgā ārējā rīcība virza Lienes iekšējo pārdzīvojumu pēc viņa prāta. Liene patiesi domā, ka viņa izrausies no nabadzības, ka nebūs vairs tikai kalpone pie sveša saimnieka, bet būs noteicēja par pašas māju, dzīvi, likteni un iegūs citu cilvēku cieņu. Viņai šķiet, ka šo vērtību dēļ varēs kādu laiku paciest dzīvi ar veco vīru, ka tas ilgi nedzīvos, ka Andrs pagaidīs ... Izšķirošajā brīdī svaru kausus uz Mālnieka pusi nosver Vanagu saimnieka puszobgalīgais, pusnicinošais smīns, kura nozīmi Liene nesaprot.
Kādēļ viņš viņu piesmēja? Vai ne tādēļ, ka viņa bija zema, nabaga kalpone? ... Un ar nesavaldāmu varu viņu sagrāba griba tikt laukā no šī stāvokļa ... [3]
Lienes rīcību ietekmē arī viņas raksturs. Cita meitene šādā izvēles situācijā varbūt būtu rīkojusies citādi. Taisni šo divu pretējo - Lienes un Mālnieka - rakstura atklāsmē un Lienes iekšējā cīņā atklājas R. Blaumaņa psiholoģiskā reālisma meistarība.
Novelē «Salna pavasarī» tēlojuma paņēmieni ļoti rūpīgi izvēlēti, niansēti, precīzi veidota darbības gradācija, īpatnēji atklāts noveles dramatisms, pat traģisms. Abas nodaļas beidzas ar Andra pārdzīvojumu tēlojumu. Rakstnieks ar līdzīgu poētisko frāžu un kompozicionālā izkārtojuma palīdzību raksturojis kontrastus Andra izjūtās: pirmo reizi tās ir viņa mīlas pilnās sirds gaviles, otru reiz dziļais izmisums, kas viņu pārņem, uzzinot par Lienes lēmumu. Rakstnieks nepasaka tieši, cik Andrs ir nelaimīgs, kā viņam sāp sirds, bet veido tikai īsu nobeiguma ainu - dažus aprautus vārdus, kas pārliecinošāk par jebkuriem apgalvojumiem atklāj Andra jūtu pārmēru:
Viņš aplika roku ap zirga valgo kaklu, uzspieda pieri uz krēpēm un paijāja viņu (..) «Manu pelēcīt!» Andrs čukstēja raustīdamies. «Manu pelēcīt ... Manu zirdziņ ... Manu pelēcīt ... Mana laime ... Mana laime!. . . Mana puķe!... » [3]
1.Zaiga Lasenberga, Dace Lūse, LATVIEŠU LITERATŪRAS KONSPEKTI, 1998, apgāds „Zvaigzne ABC”, 240 lpp.
2. „Latviešu un cittautu literatūra”, izdevniecība „Zvaigzne”, Rīgā, 1975. g., 376 lpp.
3.Mācību grāmata – „Literatūra 10. klasei”, izdevniecība „Zvaigzne ABC”, Rīgā, 1996. g., 320 lpp.
