Salna pavasarī: dzejas analīze un tēma

Reizē ar Lieni - tikai no otras puses - Vanagu pagalmā ienāca Mālnieku tēvs, garš, sauss vecis, kura mājas, no Vanagiem uz rītiem skatoties, lejā, birzes malā, starp ozoliem un ābelēm bij redzamas.

Viņš bij rūpīgi ģērbies un sveicināja skuķi tādā savādā balsī, uzmeta viņai tādu savādu mirkli un iegāja istabā.

Liene nolika bļodiņu un drānu un sāka pa ķēķi rīkoties, pie tam nodomādama, ka Mālnieks priekš sava vecuma pēdējā laikā par bieži kāpjot Vanagu kalnā.

Te ienāca saimnieks ķēķī. Viņš bija pietvīcis un tā kā drusku sabijies.

«Ko domā, Lien,» viņš ātri izgrūda, «tas vecais lo- Mālnieks atnācis uz tevi.»

Liene atspiedās pie pavarda mūra. Viņas sārtie vaigi nobālēja, un tikai pēc brīža viņa piebilda: «Tas nevar būt.»

«Vai die!» Liene izsaucās. «Ko lai ar viņu runāju! Vai viņš traks! Vai die! Vai die!» Un viņa aiz kauna iesāka smieties.

«Nāc, nāc,» saimnieks vedināja pastingrā balsī. Lienes smieklos bij kaut kas, kas viņu ievainoja.

«Nudie, es nezinu, ko teikt! Man kauns! Tāds vecis! Ko viņš gan domā! Traki gan, par tiesu traki! Vai die, vai die, vai die, vai die! Un atkal viņa smējās, un domas tai juku jukām skrēja pa galvu: «Septiņdesmit divi gadi...

Atraitnis... Iepirkta māja... izmaksāta... neviena bērna... Saimniekgalā četras istabas un stikla porūzis... Pēc trim četriem gadiem vecis būs beigts... varbūt pēc gada... Un liela nauda arī vēl esot... Un ābeļdārzs... un plūmes, un ķirši, un vīnogu stīgas mājas saules pusē, un vecis varbūt pēc pusgada būs beigts... vai die, vai die, un Andrs...»»

«Es teikšu, ka tu nāksi,» Vanags sacīja auksti un atstāja ķēķi.

Ar dikti pukstošu sirdi Liene steidzīgi nomazgāja rokas, noslapināja ģīmi, lai gan jau šorīt bija mazgājusēs, un noslaucījās rūpīgi. Tad viņa iegāja saimes istabā un iesēdās savā gultā. Viņa bija gluži apmulsuse. Tā veča viņa tak nedrīkstēja precēt. Nē, nē, ko tad Andrs, ko pasaule... Bet atraidīt, tādu bagātnieku atraidīt, kura meita to gan darītu?

«Kad nu būtu kāds, kas dod labu padomu,» viņa domāja, «kad kāds varētu pateikt: cik ilgi tas pagāns vēl dzīvos? Divi gadi, trīs gadi? Vairāk par četriem gadiem taču ne. Septiņdesmit seši... Tas liels vecums. Vai Andrs tik ilgi gaidīs? Nē, nē, Mālnieks tik ilgi nedzīvos. Reti kāds tik ilgi dzīvo... Bet kas var zināt? Viņš veclaiku cilvēks...stipras sugas. Kad nodzīvo līdz astoņdesmitiem? Nu tad varēs - - fui, kas par domām... lai viņš iet, kur nācis, ja nevar zināt, kad viņš mirs.»

Liene gribēja...