Šarls Bodlērs

Ikdienā mēs katrs lietojam daudz dažādu zīmju un simbolu. Mēs tos izrunājam vai parādam, bieži pat nepadomājot par tā jēgu dziļāk. Daudzi simboli ir kļuvuši paši par sevi saprotami, piemēram, sirds ir mīlestības simbols, balts balodis simbolizē mieru, saule – gaismu, siltumu un uguni. Ar sevišķi spēcīgi izteiktu simbolisku nozīmi ir krāsas – parasti tās apzīmē noteiktas idejas, priekšstatus.

Savukārt apzināti simbolus izmanto rakstnieki un dzejnieki. Nereti nākas uzmanīgi analizēt un pētīt daiļdarbus, lai šos simbolus atklātu.

Lai gan oficiāli simbolika datējas ar 19. gadsimtu, man šķiet, ka jau antīkās literatūras rakstniekiem bija zināmas zīmes un simboli, kas ietvēra sevī vairāk informācijas nekā tiešo vārda vai lietas nozīmi.

Pirmajā brīdī simbolistu darbi reizēm liekas neizprotami bezjēdzīgi, tāpēc ir jāmācās tiem dzīvot līdz, jācenšas iekļūt autora domās. Lai tā īsti varētu baudīt simbolisma dzeju, tā būtu jālasa oriģinālvalodā, jo ir ļoti grūti saglabāt skaņu un vārdu spēles, kalambūrus. Tulkotājam ir jābūt ļoti profesionālam un pat ar līdzīgu gaumi un dzīves uztveri kā autoram, tikai tad atdzejojums būs veiksmīgs.

Es izvēlējos analizēt Šarla Bodlēra dzejoļu krājumu “Ļaunuma puķes”. Pašā sākumā gan jāsaka, ka Bodlēra dzeja nav pieskaitāma vienīgi pie simbolisma – tajā savijas romantisms ar reālismu, bieži pat naturālismu, bet nozīmīga loma ir arī simboliem, Šīs simbolisma iezīmes tad arī centīšos atrast.

Simbolisms nav tikai literatūras virziens, tā ir dzīves filozofija, domāšana, pasaules uzskats. Simbolisti atsakās attēlot savā mākslā dzīves īstenību, bet dod priekšroku sapņiem, iedomu pasaulei. Šī iezīme gan nav viennozīmīgi raksturīga Bodlēra dzejai, jo, kā jau minēju, viņam tuvs ir reālisms. Tomēr daudz ir dzejoļu kuri sakņojas fantāzijā, ideālajā līmenī, piemēram –