Saskarsmes kultūras normu specifika

Pētījuma priekšmets : saskarsmes kultūras pastāvošo normu specifika sabiedrībā.

Pētījuma mērķis : saskarsmes kultūras iespējas un šo normu attīstīšana jauniešiem.

Hipotēze : Ja jauniešiem tiks sniegtas zināšanas saskarsmes kultūrā, tad pastāvēs iespēja sabiedrībā pieņemto normu izvēlē.

• Pieejamās literatūras apkopojums un izpēte par doto tēmu.

• Izstrādāt pasākumu kopumu saskarsmes kultūras normu apgūšanai jauniešiem.

Izstrādājot darbu tika izmantotas šādu autoru atziņas: A. Pīzs, G. Svence, V. Veics, un citu autoru.

Saskarsmes kultūras normu specifiku ietekmē valstu un zemju tradīcijas, kārtība un uzvešanās normas, kas tiek nodotas no paudzes uz paaudzi. Šīs ir sociālās normas neoficiāli reglamentējoši sabiedrības locekļiem kopīgi priekšstati par to, kāda rīcība attiecībās ar citiem cilvēkiem ir vai nav normāla (pretstatā likumos un noteikumos ierakstītajām normām oficiālajai reglamentācijai). Šādus kopīgus vērtību kritērijus un ekspektācijas (to , kādu rīcību sabiedrībā no indivīda gaida) var izmērīt ar statistisko izvērtumu metodi; dažādās sabiedrībās un dažādās situācijās tie var atšķirties. To spektrs ir plašs no tādiem būtiskiem aizliegumiem kā asinsgrēka tabu vai kanibālisma tabu līdz triviālām paražām un tradīcijām, tādām kā, piemēram pareiza dakšiņas turēšana. Sociālajām normām ir izšķirīga nozīme sociālajā kontrolē un sociālās kārtības nodrošināšanā( 11;490).

Sensenos laikos kultūras jēdziens tika attiecināts galvenokārt uz zemes kopšanu, augu audzēšanu un materiālo vērtību radīšanu(9;5).

Saskarsmes kultūra ir cilvēku rīcības, izturēšanās, savstarpējo attiecību izpausme ikdienā – mājās, darbā, sadzīvē, visplašākajā sabiedrībā(9;5).

Tas ir ne tikai pieklājības ārējā izpausme saskarsmē ar citiem cilvēkiem, bet arī svarīga morālo īpašība, kas raksturīga tādam cilvēkam, kuram cieņa un pieklājība pret citiem ir kļuvusi par ikdienas dzīves nepieciešamību un normu.

Saskarsmes kultūras augstākā izpausme ir iekšējās un ārējās kultūras vienotība, saskaņotība un harmonija.

Gandrīz visi cilvēki ( izņemot fiziski un garīgi nespējīgos) jau kopš dzimšanas atrodas saskarsmē cits ar citu, kopš agras bērnības sarunājas. Tomēr diezgan maz cilvēku saprot, cik bieži viņi sazinās neapzināti, cik bieži apzināti(14;2).

Mēs zinām, ka bērni un jaunieši aug un attīstās ātrāk nekā tas bija iepriekš, tomēr jāuzsver, ka arī viņu vidū ir tādi, kuri attīstās ātrāk un tādi, kuri attīstās lēnāk.Tādēļ attīstības posmu robežas ir visai nosacītas. Tomēr katram vecumposmam ir savas būtiskas raksturīgas uzvedības un saskarsmes iezīmes. Būtu aplami domāt, ka bērna attīstība un saskarsme sākas tikai apzinīgajā vecumā. Tomēr tā nav. Jau embrija periodā ar mātes organisma starpniecību bērnā izveidojas vairākas īpašības, kas izpaužas viņa turpmākajā dzīvē.

Sena tautas gudrība māca, ka cilvēka raksturs sākas no šūpuļa. Tāpēc jārūpējas, lai mazajam bērnam neattīstītos nevēlamas un negatīvas rakstura iezīmes, kuras vēlāk iespaido viņa uzvedību un saskarsmi ar vienaudžiem un pārējiem cilvēkiem.

Tātad uzvedības kultūra jāsāk apgūt no mazbērna vecuma. Mazbērna vecumam (1 3 gadi) raksturīga strauja attīstība, augšana(8;22). Šai posmā ir svarīgi sekmēt bērna darbošanos, it īpaši sekot kustību koordinēšanai.. Vēlāk uzmanība jāvelta, lai bērns iemācītos pieklājīgi un pareizi ēst, dzert, mazgāties, ķemmēt matus(9;33).