Saskarsmes nozīme zīdaiņa attīstības vecumposmā

Cilvēka dzīvē svarīgs ir katrs posms, tiklab dzīves sākums kā jaunība, brieduma gadi vai vecums. Ikviens no šiem posmiem mums katram ir vienreizējs, neatkārtojams un tāpēc pēc iespējas krāšņāk izdzīvojams. Mūsdienu psiholoģiskie pētījumi pierāda, ka ikkatra cilvēka emocija, psiholoģisks pārdzīvojums, vai tas pozitīvs vai negatīvs, atstāj ietekmi uz cilvēka turpmāko psiholoģisko attīstību.

Pagājušā gadsimta 60 – tajos gados mūsu valstī jaunās mātes tika aicinātas savus mazuļus turēt sterilos apstākļos, bet pēc iespējas mazāk turēt rokās, nekavējoties neatsaukties uz bērna raudām, ļaut, lai paciešas pēc iespējas ilgāk, naktīs nebarot, u.tml.. Tas viss – cēlā neizlutināšanas mērķa labā. Acīmredzot, valstij bija nepieciešami paklausīgi pilsoņi, kuri pārāk daudz nenovirzās no nospraustā kursa un neizaug pārlieku brīvdomīgi.

Šodien, studējot un salīdzinot dažādu pasaulē pazīstamu psihologu atzinumus, kuri tapuši dažādos laika periodos, nākas secināt, cik ļoti ar šāda veida attieksmi darīts pāri mazuļiem un cik gudri rīkojušās mātes, kuras nav akli paklausījušas šiem norādījumiem, bet vadījušās pēc savas intuitīvās izjūtas.

Jaunā cilvēka izjūtas tiek ņemtas vērā jau kopš prenatālā perioda un piedzimšanas brīža. Medicīnas iestādē tūlīt pēc dzemdībām māmiņai jānodrošina iespēja būt kopā ar bērnu, kas mūsu valstī, diemžēl vēl tagad, atsevišķos gadījumos, nenotiek. Piemēram, kad priekšlaikus dzimis bērns no provinces slimnīcas dzīvības glābšanas nolūkā tiek transportēts uz piemērotāku aprūpes vietu, māte formālu iemeslu dēļ netiek ņemta līdzi. Un tieši tobrīd viņa savam bērnam ir visvairāk vajadzīga. Šis jautājums bijis sāpīgs manā personīgajā pieredzē.

Kad četrus gadus atpakaļ mazpilsētas slimnīcā pasauli ieraudzīja mana meitiņa, viņai bija nepieciešama steidzama pārvešana uz Rīgas PAC, jo grūtniecības gaita bija ilgusi tikai nepilnus septiņus mēnešus. Man nebija izdevības uz savu bērniņu pat palūkoties, pirms viņš tika aiztransportēts. Izmisīgi lūdzu, lai man atļauj doties līdz, bet saņēmu vēsu atteikumu, jo slimnīcas pienākums esot manu ārstēšanu pabeigt. Tiku ieslēgta kā cietumā, jo nepaklausības gadījumā tika draudēts ar bērna piedzimšanas pabalsta samazināšanu uz pusi. Vēlāk lasīju bērna slimības vēsturē: „kūtrs, refleksi vāji, dzīvotspēja neizteikta. ...Pēc mātes ierašanās stāvoklis strauji uzlabojas!” Bērnam veselu nedēļu tika liegta tik nepieciešamā saskarsme ar māti, lai arī tikai caur inkubatora lodziņiem.

L.Obuhova [6., 250.] par šo tēmu saka tā: – „Pirmā vajadzība, kura veidojas bērnā, ir vajadzība pēc cita cilvēka. Psihologi saka: „Jaundzimušais ir bezpalīdzīgs, ja viņš ir viens, bet pāris „māte un bērns” ir ne tikai ne – bezpalīdzīgs, bet pārsteidz ar savu dzīvotspēju.” Savukārt Gunas Svences grāmatā atzīmēts, ka: „Jau piedzimstot katrs bērns ir atšķirīgs. Par to, vai bērnu ietekmē dzemdēšanas veids, ir dažādi uzskati. Viens no uzskatiem – bērna vēlāko psihisko attīstību (daži uzskata – pat raksturu) ietekmē dzemdēšanas veids. Pēdējā laikā daudz uzmanības tiek veltīts tam, ko dēvē par garīgās saites izveidošanu, t.i., siltu jūtu nodibināšanu starp vecākiem un jaundzimušo. Viens no faktoriem varētu būt tēva piedalīšanās dzemdībās un tūlītēja bērna uzlikšana uz mātes vēdera. Mazuļi tūlīt pēc piedzimšanas pārdzīvo visai kritisku pirmo sajūtu periodu, kura laikā tie pieķeras mātei, izveido garīgu saikni.”