Saskarsmes spēle

Pamatmotīvs, kas minēts ievadnodaļā1 un pēc kura tiek konstituēta "tīrā socioloģija", kas nodarbojas ar īpašu problēmu loku, tagad jāformulē vēlreiz, paskaidrojot to ar ilustratīvu piemēru. Šis motīvs līdz ar citiem pētīšanas principiem ir ne vien šā piemēra vispārīgais pamats, bet arī tā viela.

Šis svarīgais motīvs būtu izsakāms divējādi: katrā cilvēku sabiedrībā var nošķirt saturu un formu, un pati sabiedrība vispārīgā veidā nozīmē indivīdu mijiedarbību. Šīs mijiedarbības rašanos vienmēr nosaka noteiktas dziņas vai noteikti mērķi. Erotiski instinkti, lietišķas intereses, reliģiski impulsi, aizstāvēšanās, kā arī uzbrukums, spēle, kā arī uzņēmība, palīdzība, kā arī apmācīšana, kā arī neskaitāmi citi mērķi liek cilvēkam darboties cita labā, kopā ar citu, pret citu, stāties sakaros ar citu, t.i., iedarboties uz citiem un sajust citu cilvēku iedarbību uz sevi. Šī mijiedarbība nozīmē to, ka no individuālajiem dziņu un mērķu nesējiem rodas vienība, proti, "sabiedrība". Visu to, kas indivīdiem kā tiešiem konkrēti vēsturiskas īstenības nesējiem piemīt kā dziņa, interese, mērķis, tieksme, psihisks stāvoklis un kustība, kas rada iedarbību uz citiem un liek sajust citu iedarbību uz sevi, visu to es apzīmēju par socializācijas saturu jeb matēriju. Šī viela, kas piepilda dzīvi, tās izraisītā motivācija pati par sevi un sev pēc būtības nav sociāla. Nedz bads, nedz mīla, nedz darbs, nedz reliģiozitāte, nedz tehnika, nedz prāta funkcijas un rezultāti savā tiešajā nozīmē nav sociāli; tie kļūst tādi tikai tad, kad indivīdu izolētā viensotramblakus eksistences forma pārveidojas par formu kopāarcitu un citam, tās vispārīgais jēdziens ir mijiedarbība. Tātad socializācija ir forma, kas īstenojas neskaitāmi dažādos veidos, jutekliskas vai ideālas, tūlītējas vai ilgstošas, apzinātas vai neapzinātas, kauzālas vai teleoloģiskas intereses apvieno indivīdus, lai tie kopīgi realizētu savas intereses.

Ar to ir saistīta viena no visnozīmīgākajām garīgajām funkcijām. Ja cilvēku praktiskās attiecības un vajadzības liek tiem ar prātu, gribu, emocijām un jaunradi pārveidot pasaulē iegūto dzīves materiālu, dzīves mērķu labad piešķirt šā materiāla elementiem noteiktu formu, tikai tā mēs tos varam izmantot savā dzīvē tad vienlaikus daži spēki un intereses savdabīgi atsvabinās no dzīves savas radītājas un sākotnes. Notiek zināmas enerģijas daļas norobežošanās, autonomizācija no tā, kas to radījis un piemērojis dzīves mērķiem; tā zināmā mērā brīvi rotaļājas sevī, sevis labad un tā iegūst vai rada matēriju, kas nu kalpo vienīgi pašīstenošanai. Tā visa izziņa, šķiet, ir radusies kā līdzeklis cīņai par eksistenci; lietu patiesās dabas zināšana ir nepārvērtējami noderīga dzīvības saglabāšanai un uzturēšanai.

Šis nodalīšanās process noris arī ar sabiedriskās eksistences saturu un formu. Patiesā "sabiedrība" būtībā ir tāda eksistence kopā ar citu (citam, pret citu), kur dziņas vai mērķi tiek formulēti kā vajadzību materiālais vai individuālais saturs un intereses. Šīs formas iegūst neatkarīgu dzīvi, brīvas no sākotnējā satura tās sāk funkcionēt tikai sevis labad, tikai tās pievilcības labad, ko izstaro atraisītība no visa,— šī parādība ir saskarsmes spēle. Nenoliedzami, ka tikai īpaša nepieciešamība un intereses liek cilvēkiem sadarboties saimnieciskās apvienībās vai asinsradinieku brālībās, kulta biedrībās vai laupītāju bandās. Vienīgi viņpus šā īpašā satura visas šīs sociācijas pavada apmierinājuma sajūta par to, ka esi iesaistīts sociācijā, ka tai ir vēr¬tība pašai par sevi, rodas tieksme pieņemt šo eksistences formu, dažkārt izdomājot sociācijai reālo saturu. Un līdzīgi tam, kā tas, ko varētu dēvēt par tieksmi pēc mākslas, lietu kopumā izdala formu un veido šai tieksmei atbilstošus tēlus, tā tieksme pēc saskarsmes" izdala no sociālās dzīves realitātes kā vērtību, kā laimi tīro socializācijas procesu, tādējādi konstituējot saskarsmi šā vārda šaurākajā nozīmē. Tā nebūt nav valodas lietošanas nejaušība, ka jebkura saskarsme, arī visnaturālākā, ja vien tā vēlas būt jēgpilna un noturīga, tik lielu vērtību pievērš formai, labai formai. Forma ir elementu savstarpējā noteiksme, mijiedarbošanās, kas rada vienību; un tā kā saskarsmes spēle atbrīvojas no motivācijas, kas saistīta ar konkrētiem dzīves mērķiem, tad tajā jo īpaši tiek akcentēta tīrā forma jeb, tā sacīt, indivīdu brīvi virmojoša savstar¬pēja saistība.