„Sastapšanās ar Brakiem ir dziļa sastapšanās ar R Blaimani”

Rudens ir pārdomu un mazo skumju laiks. Laiks, kad kļūstam mazliet nostalģiski un apcerīgi. Lai nomāktu domas par skumjām, auksto un drēgno laiku, vajag atvērt acis. Iesaku lēnā solī doties uz R.Blaumaņa memoriālo muzeju „Brakiem”.

Gar ceļa malām stāv stalti un lepni koki, bet vis lepnāk stāv kļavas, jo tām ir viskrāšņākais apģērbs. Tie darināti no koši sārtiem ,dzelteniem un zaļiem lapu ielāpiņiem. Pavēro! Ik pa laikam tā nomet kādu ielāpiņu zemē. Tev tieši priekšā. Paņem, salasi pilnu sauju. Vai tu ko jūti? Tā smaržo rudens.

Nebaidies iebrist peļķē, Tev taču kājās ir koši dzelteni zābaciņi. Nedomā, ka esi tam par vecu. Rudens tevī mēģina atmodināt bērnību. Priecājies par visu, par pēdējiem saules stariem, par drēgno laiku, dzeltenajām lapām un dubļainajām peļķēm.

Ieskaties, arī Braku sētā ienācis rudens. Zeltotas lapas jau iekrāso bērzi, ābeles katram ceļotājam ir ar mieru klēpī iebērt sārtvaidžus ābolus. Arī dižā liepa pagalma vidū nomet pa dzeltenai lapai, bet pašas mājas stāv pelēki sirmas, ieskautas kokos.

Tur jau stāv pats R.Blaumanis garā, tumšā mētelītī. Tas sasveicinās ar katru garāmgājēju. Rudens vēji kā dāvanu pie kājām noklājuši košu lapu paklāju, kādu lapu pielipinājuši pie mēteļa, lai cienīgāks skats. Šoreiz iztiksim bez skaļiem vārdiem, vienkārši domās vajag pajautāt. „Kā tad „Silmačos” iet?” Tas smaids, kas parādās pašā sejā, ir atbilde, „Silmačos” viss pa vecam. Meitas un puiši cītīgi strādā, smejas un pa reizei izdara kādas blēņas, lai jautrāka dzīvošana. Kūtī mauj govis, staļļos bubina kumeļi. Pagrabos rūgst alus, bet mājā uz galda ir tikko sasiets siers.

Vai jūti, ka sirds sāk straujāk sist? Kā to rakstnieks ir panācis? Ka, ieejot Braku sētā, sajūtam senču garus. Rakstnieks savas komēdijas ir rakstījies ar ļoti siltu humoru, un tieši tāpēc Braku sēta smejas.