Saule latviešu folklorā

Reizē ar likteņa lēmējiem dieviem un auglības dieviem senie latvieši pielūdza dabas dievības. Viena no tām bija Saule. Dabas parādības pielūdza un dievināja, jo no tām bija atkarīga daļa cilvēku dzīves. Par to liecina Saules un citu ornamentu izmantošana dažādās rotās, godu tērpos, kapu pieminekļos un citās senā latvieša nozīmīgās lietās, kas spēj simbolizēt vai aizsargāt. Saule latviešu mitoloģijā ir dabas dievību galvenais tēls. Saule ir mūžīgās kustības un dzīvības simbols, visa redzētāja un zinātāja. Saule latviešu folklorā bieži tiek salīdzināta ar māti, kas silda un žēlo, un dzīvības uzturētāju. Saules vīrs ir Mēness. Tiek uzskatīts, ka Saules un Mēness bērni ir zvaigznes Latviešu tautas dziesmās tiek apdziedāta arī Saules radu saime - Saules tēvs, Saules māte, Saules māsas, Saules brāļi, Saules bērni, Saules dēli, Saules vedeklas, arī Saules kalponītes. Saulei latvieši veltī visus savus saulgriežu (ziemas un vasaras, pavasara un rudens) svētkus.

Visvienkāršākā Saules zīme ir aplis, tomēr parasti Saules zīme tiek papildināta kā daudzstūris, kur izšķiramas divas galvenās grupas: astoņlapu rozetes apaļais veidojums, kas ir vislabāk pazīstamā Saules zīme un četrstūrainās Saules zīmes.

Saules zīme bieži tiek lietota sieviešu rotās un apģērbos, visvairāk Saules zīmju ir atrodamas uz tiem darbarīkiem, kas meitām vajadzīgi pūra darināšanai. Saules raksti ir paši svarīgākie sieviešu goda tērpu rotājumos, tāpat tie ir neiztrūkstoši kāzās līgavainim dāvināmo cimdu un zeķu rakstos.

Spriežot pēc vārdiem, Saule atrodas visa vidū, Pasaule (kurā mēs mītam) – zem Saules, bet Aizsaule (mirušo dvēseļu, arī Dieva mājoklis)- virs Saules.

Saule latviešu dainās tiek attēlota kā sildītāja, māte žēlotāja. Ļoti daudz ir tādu dainu, kurās Saule minēta kopā ar dievībām. Dainās varam izsekot Saules dzīves gājumam. Bieži tiek pieminēta Saules plašā radu saime.

Senos laikos Velns bija nodomājis debesis sadragāt. Izsūtījis savus kalpus pa pasauli, lai labi lielu akmeni pārnesot. Kalpi pārnāk: esot atraduši gan aplam lielu akmeni, bet nejaudājuši cilāt. Sūtījis vēl otru pulku kalpu palīgā. Pārnesuši akmeni, lielu, lielu. Velns grābis milzeni, sviedis pret debesīm. Akmens rūkdams aizgājis pret gaisu, bet par ķibeli aizķēries aiz zemes malas, palicis stāvam un sācis spīdēt: gadījusies saule no viņa.

Vienreiz vecos laikos apgulās varena milzu čūska uz lielas krūšņas un drebēja no saltuma. Beidzot tā rājās Saulei: «Saule! visus tu sasildi, bet mani nē!»Saule atteica: «pati esi pilna saltuma un tad tikai gaidi uz mani, lai es sildu kā mazu bērnu. Kas tev lika par tādu ledus gabalu būt?» Čūska nejauki saskaitās par tiem vārdiem un tūliņ skrēja pie burvju vecākā Sauli apsūdzēt. Bet ceļā čūskai notika nelaime: ieraudzīja līķi vedam un nevarēja vairs ne no vietas pakustēt. Par laimi drīzi pēc tam nāca kāds cilvēks...