Saules un Mēness aptumsumi

Pie skaidras debess spoži spīd Mēness. Tuvumā nav neviena mākonīša. Te pēkšņi uz spožo Mēness virsmu, nez kur radusies, sāk virzīties tumša ēna. Arvien vairāk un vairāk... jau nozudusi lielākā daļas Mēness virsmas, bet tad izzūd arī visa pārējā. Tiesa nevar teikt, ka pie debess velves vairs nav Mēness: tas tomēr vēl ir redzams kā tumši sarkans disks. Mēness aptumsums izskaidrojams ar to, ka mēness nokļūst Zemes ēnā. Ja no Zemes krītošā ēna aizsedz Mēnesi pilnīgi tad iestājas pilns mēness aptumsums, turpretī, ja ēna neaizsedz visu Mēness virsmu, iestājas daļējs Mēness aptumsums.

Senatnē cilvēki domāja, ka aptumsuma laikā Mēnesi aprij milzīgs nezvērs – pūķis.

Dažas tautas tam ticēja tik stipri, ka centās pūķi aizdzīt saceļot troksni vainu ar klabatām, vai nu bungu rībināšanu. Un kad Mēness atkal parādījās pie debess, ļaudis gavilēja: viņi domāja, ka trokšņa sabaidītais pūķis ir pametis savu upuri.

Senatnē arī Krievijā Mēness aptumsumi tika uzskatīti par briesmīgu nelaimju vēstnešiem.

1248. gadā kāds hronists rakstīja: “Bija zīmes uz Mēness: tas viss bija asiņains un gāja bojā... Un tajā pašā vasarā cars Batijs uzsāka karagājienu...” Cilvēki domāja, ka Mēness aptumsums ir vēstījis tatāru hana Batija uzbrukumu.

1471. gada hronikā bija rakstīts: “Pusnakts bija neskaidra, un it kā asinis uz Mēness, un tumsa bija krietnu laiku, un atkal noskaidrojās...” Katrs Mēness aptumsums tika ierakstīs kā svarīgs notikums tautas dzīvē.

Jau sirmā senatnē astronomi ievēroja, ka pēc katriem astoņpadsmit gadiem vienpadsmit dienām un astoņām stundām Mēness aptumsumi atkārtojas tajā pašā kārtībā; jāpieraksta tikai aptumsumu kārtība un, un tos var droši pareģot turpmākajiem gadiem. Mēness aptumsumi iespējami līdz trim reizēm gadā.