Sēklaugi: augu pasaulei svarīgākā grupa

Sēklaugi ir augu valsts visaugstāk attīstītais nodalījums. Šī nodalījuma augiem ir raksurīga sēkla, kas izveidojas no sēklaizmetņa. Augus, kuriem sēklaizmetņi atrodas brīvi uz sēklzvīņām, pieskaita pie kailsēkļu apakšnodalījuma, bet augus, kuriem sēklaizmetņi atrodas sēklotnē,– pie segsēkļu apakšnodalījuma.

Seklaizmetņa esamība ir pazīme, kas nodala vienkāršākos kailsēkļus no papardēm. Sēklaizmetņi izveidojušies filoģenēzē saistīta ar paparžu heterosporiju. Arī kailsēkļi pieskaitāmi pie heterosporiem augiem, jo tiem veidojas divejādi tipa sporas – mikrosporas un megasporas. Taču jānorāda, ka filoģenētiski kailsēkļi nav atvasināmi no mūsu paparžaugiem, bet gan no vienkāršākajiem devona perioda paparžaugiem. Jāatceras arī, ka, sākot no devona, paparžaugu un kailsēkļu attīstības līnijas ir dažādas. Pilnveidotākās formas kailsēkļi uz Zemes parādijās un attīstījās vienlaikus ar pirmajiem segsēkļiem un mūsdienu papardēm.

Sēklaizmetņa izveidošanās procesam kailsēkļa evolūcijā bija ļoti liela nozīme, jo tas deva iespēju labāk pielāgoties jaunajiem vides apstākļiem. Kailsēkļu attīstības ciklā dominē sporotīvs, resp., paši augi. Turpreti gan vīrišķais, gan sievišķais gametofīts ir stipri reducēts. Sievišķais gametofītī veidojas sēklaizmetņos. Tajos attīstās megasporas un pēc apaugļošanās izveidojas sēkla.

Vīrišķais gametofīts kailsēkļiem ir stipri reducēts– gandrīz līdz pilnīgai veģetatīvo šūnu zaudēšanai. Tā evolūcijā redzama putekšņa dīgstobra parādīšanās un pilnveidošanās.

Ar kailsēkļu vairošanos iepazīsimies parastās priedes vairošanās piemēriem. Katras sēklzvīņas žāklē atrodas divi kauli sēklaizmetņi. Tos klāj sega jeb integuments. Katra sēklaizmetņa centrālo daļu sastāda nucels, kurā izveidojas divi arhegoniji, katrs ar vienu olšūnu. Mikrosporas (putekšņi) veidojas mikrosporangijos. Gatavām priežu mikrosporām ir divi lidpūslīši, kas sekmē mikrosporu pārnešanu ar vēju. Mikrosporas izkaisa un notiek apputeksnēšanās. Jāatzīmē, ka priedei un arī citiem skuju kokiem starp apputeksnēšanos un apaugļošanu paiet ilgs laiks, piemēram, priedēm– apmēram 14 mēneši. Mikrosporas pa šo laiku atrodas ieslēgtas uz nucela. Tikai nākamā gada vasarā, kad sievišķie čiekuri ir sasniegušu maksimālu attīstību, turpinās arī mikrosporu attīstība: veģetatīvā jeb putekšņa dīgstobra šūna izstiepjas, veidojot dīgstobru, kas ieaug nucela audos un sasniedz arhegoniju. Izveidojas divi spermiji, kas, plīstot dīgstobra galam, nonāk arhegonijā un saplūst tikai viens spermijs. Apaugļotā olšūna tūlīt dalās, un sāk veidoties jauns dīglis.

Parasti vienā sēklā attīstās viens dīglis. Taču, it īpaši skuju kokiem, vērojama poliembionija t.i., vairāku dīgļu izveidošanās. Priedes vairošanās no segsēkļu vairošanāš atšķiras ar to, ka nenotiek divkāršā apaugļošanās. Endosperma veidojas no nucela audiem un nav segsēkļu endospermai.

Priežu dīglis sastāv no dīgļsaknes, dīgļstumbra, dīgļlapām un dīgļpumpura. Dažādām priežu sugām dīgļlapu skaits svārstās robežās no 6 lidz 15, mūsu parastajām priedēm ir 6 dīgļlapas. Priežu sēklas pilnīgi nogatavojas oktobrī, bet izsējas tikai nākama gada aprīlī, maijā, tātad praktiski divus gadus pēc ziedēšanas un apputeksnēšanas un gadu pēc apaugļošanās. Lidz ar to priedēm ik gadu redzam trejāda tipa sievišķo čiekuru: 1)sīkus, iesarkanus, kuros notiek aputekšņošana; 2 )zaļus, daudz lielākus, kuros notiek apaugļošanāš, un 3)lielus, jau pilnīgi nobriedušus čiekurus ar gatavām sēklām. Nobriedušie čiekuri atver savas sēklzvīņas un izkaisa sēklas. Parastās priedes sēklām ir lidspārns, un tās izplatās ar vēju.