Senā Grieķija

Hellāda – vergturu valsts grupa, kuru teritorija aizņēma Balkānu pussalas dienviddaļu, Egejas jūras salas, Trāķijas piekrasti un Mazāzijas rietumu piekrasti. 8. – 6. gs. p.m.ē. izveidojās grieķu kolonijas Itālijas D, Sicīlijas A, Francijas D daļā, Āfrikas Z piekrastē (Kirenaika) un Melnās un Azovas jūras piekrastē.

Vēsture. Grieķijas teritorija bija apdzīvota vidējā paleolītā (apmēram pirms 100 – 40 tūkstoš gadu). Galvenā nodarbošanās bija medniecība un savvaļas augu vākšana. Radās ģints iekārta. Neolītā (ap 7500 – 2800 p.m.ē.) notika pāreja uz zemkopību un lopkopību, nostiprinājās ģints iekārta. Bronzas laikmeta (ap 28. – 12. gs. p.m.ē.) kultūru (skatīta arī Egejas kultūra) iedala agrajā, vidējā un vēlajā periodā. Agrajā periodā (ap 28. – 21. gs p.m.ē.) attīstījās metālapstrāde, podniecība, celtniecība. 3. gt. 1. p. p.m.ē. Sīrā, Parā, Mēlā, u.c. salās ieguva sudrabu, svinu, vara rūdu, darināja metāla traukus, ieročus, darbarīkus, rotaslietas. 3. gt. 2. pusē Lemnas salā, Atikā u.c. radās pirmās pilsētas. Pamatiedzīvotājus pelasgus izspieda ahaji un jonieši. Vidējā periodā ( ap 20. – 17. gs. p.m.ē.) izvirzīja Krēta, kur izveidojās nelielas vergturu valstis (Knosa, Faista, Malla). Radās rakstība (lineārais raksts A). 17. gs. agrīnās vergturu valstis izveidojās arī kontinentā (Mikēnas, Tīrinta, Pila u.c.). Vēlajā periodā ap (16. – 12. gs. p.m.ē.) uzplauka Krētas un kontinentālās Grieķijas saimniecības un kultūras dzīve (1470 p.m.ē. Krētas salu nopostīja zemestrīce). Uz krētiešu rakstības pamata izveidojās ahaju rakstība (lineārais raksts B). 13. gs. beigās ahaji ieņēma Troju, bet ahaju kultūra sāka pagrimt sakarā ar „jūras tautu” pārvietošanos. Dzelzs laikmeta sākumā (ap 1200 p.m.ē.) no Z ienāca doriešu ciltis, kas dzīvoja ģints iekārtā. Ahaju valsti gāja bojā, atjaunojās pirmatnējās kopīgās attiecības. Tomēr dzelzs darbarīku un ieroču izplatīšanās veicināja ražotājspēku attīstību. Nostiprinājās ģints aristokrātija, kas no sava vidus izvirzīja basilejus. Vietējie iedzīvotāji daļēji kļuva par iekarotāju īpašumu. 9. gs. p.m.ē. Grieķijas Z daļā dzīvoja aiolieši, Grieķijas centrālajā daļā un Peloponēsas A daļā – dorieši, Atikā – jonieši, Arkādijā un Ahajā – ahaji. Sākās Mazāzijas piekrastes kolonizēšana. Polisu iekārtas rašanās un attīstības laikmetā (8. – 6. gs. p.m.ē.) amatniecība atdalījās no zemkopības, pastiprināti attīstījās tirdzniecība un pilsētas. Šķiru cīņas saasināšanās izraisīja kolonizācijas kustību. Grieķu kolonijas izveidojās Egejas jūras Z piekrastē, Sicīlijā, Itālijā, pie Melnās jūras, tās šaurumiem u.c. Ģints aristokrātijai piederēja labākā zeme un politiskā vara. Atsevišķās pilsētās varu sagrāba tirāni (Peisistrats Atēnās, Periandrs Korintā, Polikrats Samā), kas likvidēja ģints aristokrātijas privilēģijas. Veidojās vergturu pilsētvalstis – pilsētas ar oligarhijas (piem., Spartā) vai demokrātijas (piem., Atēnās) satversmi. 6. gs. visvairāk attīstītās polisas bija Atēnas un Korinta. Spartā, Argosā u.c. polisās līdzās verdzībai ilgi saglabājās ģints iekārtas paliekas.