Sena Griķija un Sena Roma

Grieķu ekspansiju veicināja arī ģeogrāfijas apgūšana. Grieķu filozofs Anaksimandrs (611 546. g. p.m.ē.) izgatavoja pirmo ģeogrāfisko karti pasaulē. Tas kļuva iespējams pateicoties intensīvai kultūras un zinātnes attīstībai grieķu sabiedrībā dažu desmitu gadu laikā. Pirmajiem grieķu 7. gs. p.m.ē. filozofiem bija daudz jāstrādā lai panāktu augsto zinātnes attīstības līmeni, kāds bija sasniegts citās valstīs. Piemēram, astronomijā un astroloģijā šajā laikā daudz tālāk bija aizgājusi Babilonija, bet ģeometrijā un aritmētikā Ēģipte.

Taču pirmais lielākais karš grieķiem sākās līdz ar persiešu iebrukumu Līdijā. Patiesībā runa ir par veselu periodu Senajā Grieķijā Persiešu kariem. Šo karu rezultātā grieķu armija un flote guva leģendāras uzvaras pār persiešu spēkiem.

Šajos apstākļos zinātne un kultūras dzīve tika pamesta novārtā, sabiedrības morāles problēmas (prostitūcija, homoseksuālisms, u.c.), kuras bija acīmredzamas vēl pirms kara, karam ieilgstot, veda pie vispārēja morāla pagrimuma, grieķu civilizācijas gars sāka strauji zaudēt savu spožumu.

Dzīvotspējīgākā tomēr izrādījās grieķu filozofija. Arī pēc Sokrāta nāves un citu ievērojamu filozofu padzīšanas no Atēnām, tajās vēl saglabājās filozofiskās domas uguntiņas, kas spīdēja vēl vairākus gadu desmitus, turklāt pietiekami spoži, lai atstātu Eiropas kultūrā pēdas, kas bija manāmas vairāku nākamo gadsimtu laikā. Arī glezniecība, skulptūra, arhitektūra, dzeja un rakstniecība vēl ilgi turpināja grieķu kultūras tradīcijas, kas ļāva saglabāt tai mūžam paliekošu vietu Eiropas kultūrā.

Pēc Aleksandra Lielā nāves 323.g. p.m.ē. Romas impērija pakāpeniski,bet laikā no 215.g. p.m.ē. līdz 168.g. pm.ē. jau pilnībā pakļāva Maķedonijas reģionu, bet 148.g. p.m.ē. tā tika pārveidota par vienu no Romas provincēm. Tāds pats liktenis piemeklēja Āhenas līgu un drīz vien visu pārējo Grieķiju.

Okupēta bija arī visa Ibērijas pussala, Gallija aptvēra mūsdienu Francijas teritoriju un pletās līdz pat Reinai (Akvitānija, Lugdunēnzija, Beļģija). Romas province bija arī Grieķija, kā arī Balkāni (Moēzija, Trāķija un Dācija). Impērijas sastāvdaļa bija arī faktiski visa Ziemeļāfrikas piekraste.

Šinī kritiskajā situācijā romieši rīkojās neizprotami. Viņi vainu par visām nelaimēm uzvēla Stiliho. Turklāt bija paklīdušas baumas, ka par Romas imperatoru Stiliho gatavojas ielikt savu dēlu. Tādēļ viņš līdz ar citiem viņam padotajiem ģenerāļiem tik apsūdzēts nodevībā un 408.g. nogalināts. Austrumgoti, redzot ka romiešiem vairs nav neviena līdzvērtīga karavadoņa ar ko Stiliho aizvietot un pārliecinoties par pilnīgu Rietumromas administrācijas un karaspēka bezspēcību, uzsāka plašu iekarošanas kampaņu, līdz 410.g. tie iebruka Romā un to izlaupīja. Tikai pēc ceturtdaļgadsimta – 535.g. Bizantijas ģenerālim Belizārijam (505 565) izdevās Itāliju uz laiku atkarot, bet tas arī bija Romas pēdējais elpas vilciens noturēt šī teritorijas vairs nebija iespējams. Belizārija militārā kampaņa Itālijas pussalā gan vēl turpinājās līdz 554.g. Kaujas ar gotiem visā kampaņas gaitā izcēlās ar īpašu nežēlību. Liela Itālijas daļa pēc šīm kaujām izrādījās pilnīgi izpostīta.