Senā Ķīna

No iņ un jan savstarpējās iedarbes rezultātā atkarīgs veids, kā savienojas stihijas.

Ķīnas filozofija cenšas iedziļināties lietu dabiskajās norisēs, aplūkot kustību, ritumu kā pasaulei iekšēji piemītošas esamības formas.

Senajā filozofijā ķīnietis grib saskaņot savu rīcību ar Debesu un Zemes sūtīto ziņu. Viņš nevēlas vardarbīgi pretoties dabiskajai notikumu gaitai.

Uz jautājumu, kas ir pasaules procesa, nemitīgās situācijas maiņu avots, „Pārmaiņu grāmata” atbild: situācija, konkrētas lietas un parādības it kā iznirst no Neesamības, lai pēc brīža iegrimtu tajā atpakaļ. Viss atrodas nebeidzamā kustību maiņā. Neesamība – Debesis ļauj rasties no sevis diviem pretējiem spēkiem iņ un jan.

Rietumu filozofija radusi aplūkot pretstatus to vienībā un cīņā. Austrumu domātāji pasaules procesā saskata galvenokārt plūdumu, maiņu, viena pretējā spēka pāreju otrā. Iņ un jan sakņojas divēji vienotā absolūta – Debesu – dabā. Rietumu domātājiem ir svarīgs jautājums: kas ir kustības pirmcēlonis, kas ir pirmkustinātājs? Kā zināms, Rietumu kultūrā par tādu tiek uzskatīts Dievs. Ķīniešu filozofijai šāds Dievs – pirmskustinātājs – nav nepieciešams. Kustība sakņojas mūžīgā Debesu 0 absolūta – pulsācijā, iņ un jan savstarpējā mijiedarbībā un maiņā. Tie nav atdalāmi viens no otra, tie, veidojot jaunas situācijas, neiznīcina viens otru. Šo mūžīgo pretējo pušu vienību, grafiski attēlo kā aplī ietvertas izliektas puses.

Mācība par iņ un jan gūst jaunas nianses saistībā ar Taidzi jeb Lielās Robežas teoriju. Tai tiek piedēvēta Visumu regulējoša principa – Absolūta – loma.

„Pārmaiņu grāmatas” komentāri liecina, ka tajā rodamā pasaules aina, tās norise principi laika gaitā tiek papildināti ar diviem būtiskiem elementiem – mācību par cji un pieciem pirmelementiem jeb stihijām (ūdeni, uguni, koku, metālu un zemi).

Cji nosacīti varētu tulkot kā „dzīvo gaisu”, enerģiju. Tas var sevī iemiesot labo, ļauno, prieku, bēdas un mīlestību. Cilvēka uzdevums ir sekot Ceļam. „Tas, kas tam seko, izdibina labo. Tas, kas to īsteno, izdibina pirmsākumu,” teikts „Sidcidžuanā”. Pastāv uzskats, ka no cilvēka uzvedības ir atkarīga cji kvalitāte un rezultātā – pareizs gadalaiku ritums, nakts un dienas, lietus un saules, iņ un jan maiņa.

Par daoisma pamatlicēju uzskata Laodzi (6. gs. pr. Kr.), kas savas galvenās atziņas izteicis aforismu grāmatā – „Daoedzin”. Daoisms, turpinot Ķīnas kultūras tradīciju, izkopj specifiskas zināšanu ieguves un rīcības formas: atvērtību pasaulei, spēju iejusties situācijā un radošu spontanitāti.

Laodzi interpretācijā dao ir tukšums, neesamība; tam nepiemīt forma, taču tas visu glabā sevī. Viss rodas no vienotā, dzīvā un pulsējošā tukšuma – dao.

Rietumu Dievs pasauli rada. Stāvoklis pirms radīšanas akta ir absolūts tukšums, nekas, kuru atdzīvina, piepilda dievišķā griba. Atšķirībā no tā daoistu tukšums ir dzīvības pārpilns, tajā mīt tēli, strāvo „dzīvības spēks”. Dzīvības spēks, dzin, ļauj visam izaugt no sevis. Vārds „izaugt” raksturo vienu o senās Ķīnas filozofijas pamatorientācijām – jebkura lieta un parādība tiek aplūkota kā „izaugusi” pasaules rituma dabiskajā procesā.