Senā Mezopotāmija

Pilsētvalstis bija vairāk par 10 (Ūra, Uruka, Lagaša, Umma, Kiša, Sipara, Mari, Ešnunna, Ašūra u.c.). šumeru garīgais centrs bija Nipūra. Starp pilsētām notika cīņa par zemi un apūdeņošanas sistēmām, kas izraisīja karus par hegemoniju. Tā parasti bija īslaicīga virskundzības atzīšana, saglabājoties vietējo valdnieku varai.

24.gs.p.m.ē. lielu valsti, pakļaujot visu Šumeru un dažus tās kaimiņus, izveidoja Ummas valdnieks Lugalzagesi.

Jau 3.gt. pirmajā pusē p.m.ē. Divupē sāka iespiesties semīti – akadieši. Tie apmetās uz ziemeļiem no šumeriem un kļuva par vietsēžiem – zemkopjiem. Šumeri semītus uzskatīja par barbariem, kas nepazīst “mājas”, “labību” un “meklē tuksnešos trifeles”, ēd jēlu gaļu un savus mirušos neapbedī. Akadieši Divupē pilnīgi izmainīja politisko situāciju.

Sargons, zemas izcelsmes semīts, apvērsuma rezultātā ap 2340.g.p.m.ē. sakāva Ummas valdnieku Lugalzagesi, pakļāva Šumeru, Ziemeļdivupi, daļu Elamas (zeme dienvidaustrumos no šumeriem pie Persijas līča), Irānas kalnienes rietumu daļu, teritorijas Sīrijā un Mazāzijas austrumos. Viņš izveidoja pirmo dinastisko lielvalsti Divupē. Sargonīdi – Sargona I dibinātās dinastijas valdnieki – pasludināja sevi par dieviem. Sargona I mazdēls Naramsins lika sevi saukt par dievišķo Narmsinu, visvarenāko Akadas dievu.

Divupē ienākušie amorīti sajaucās ar akadiešiem. Viņi nodibināja Babilonas pilsētu netālu no Akadas. Šī pilsēta gandrīz divus gadu tūkstošus bija viens no galvenajiem seno civilizāciju centiem. Vecbabilonijas visizcilākais valdnieks bija apdāvinātais un darbīgais Hammurapi (1792 1750.g.p.m.ē.). ar karu un diplomātijas palīdzību viņš pakļāva Šumeru, Akadu un citus kaimiņus un izveidoja lielvalsti.

Vecbabilonijas valsts laikmets beidzās 16.gs.p.m.ē. sākumā, kad pie varas nāca kasītu dinastija, kas valdīja līdz 1168.g.p.m.ē.

Tāpat kā senajā Ēģiptē, arī senajā Divupē sabiedrība bija hierarhiska. Augstākajā pozīcijā atradās valdnieks. Viņš sākotnēji sevī apvienoja laicīgo un garīgo varu.