Senās Ēģiptes reliģija – dzīvnieku loma, balzamēšana un pēcnāves uzskati
Dzīvnieki ēģiptiešu reliģijā.
Balzamēšana.
Priesteri un rakstveži.
Ievads.
Pēcnāves dzīve.
Kapa noslēgšana.
Pēc ierašanās mirušo valstībā ēģiptieša dvēselei nebija viegla dzīve. Pirms tā nokļuva lielās laimes novados, kur “nav palu, izsēts grauds nes bagātīgu ražu un dvēsele mīt vienā pārpilnībā”, tai vajadzēja pārvarēt daudz briesmu. Visapkārt apsolītajai zemei pletās dziļi ūdeņi, bet ieeju apsargāja drausmīgs briesmonis, dēvēts par ”ačgārno ģīmi”, ielaizdams vienīgi tos, kuri zemes virsū bija dzīvojuši taisnīgu dzīvi. Dažādu dēmonu un vampīru, kā arī citādu briesmoņu bari uz glūnēja apkārt klīstošajām dvēselēm, lai tās iepītu savas pesteļu valgos.
Mirušajiem cilvēki varēja palīdzēt ar burvju vārdiem, kas bija savākti “Mirušo grāmatā”. Faraoni nežēloja līdzekļus, lai šādu cilvēku palīdzību nodrošinātu sev uz laiku laikiem. Kā jau minējām, viņi pie savām kapenēm cēla tempļus un algoja priesterus, to vajadzībām paredzot ienākumus no karaļa muižām. Šie priesteri diendienā noturēja komplicētus rituālus dievkalpojumos, kas mirušajiem bija tikpat nepieciešams kā ūdens un maize dzīvajiem.
