Senās grieķijas dievi, kas sākas ar burtu G

Gaja. Māte zeme, radās no Haosa. Pati no sevis radīja Urānu (debesis), kalnus un Pontu (jūru). Urāns kļuva par Gajas vīru. Dzemdēja gigantus, titānus, kiklopus un simtročus. Gajas un Urāna savienībā radās Krons laiks, kurš apņēma par sievu Reju. Gaja pareģojusi, ka Krona dēls atņems tēvam varu, tāpēc Krons apēdis visus savus bērnus. Izglābies tikai jaunākais Zevs, kurš ar Prometeja palīdzību iekarojis Visumu, un pasaulē beidzot iestājusies kārtība. Visbiežāk attēlo līdz jostasvietai stāvēdama zemē un turēdama pārpilnības ragu, un lūdz Zevu saudzēt savus dēlus Gigantus

Giganti – dieviem un kiklopiem radniecīgi milži. Giganti sacēlās pret Olimpa dieviem. Giganti dzima Flegras laukos (“ugunsvietās”) Pallēnes pussalā (Halkidikē, Grieķijas Z); vēlāk turpat notika Olimpa dievu kauja ar gigantiem (gigantomahija) . Pēc likteņa gribas gigantu bojāeja bija atkarīga no to varoņu (mirstīgo) piedalīšanās kaujā, kuri ieradīsies dieviem palīgā. Gaja (gr. mitoloģijā – māte zeme) meklēja burvju zāli, kas glābtu gigantu dzīvību, taču Zevs (gr. mitoloģijā – augstākais dievs) aizsteidzās

Gajai priekšā un, uzsūtījis zemei krēslu, pats nogrieza šo zāli. Pēc Atēnas padoma Zevs uzaicināja piedalīties kaujā varoni Hēraklu, kas ar savām bultām palīdzēja iznīcināt gigantus. Gigantomahijas pamatā ir ideja par pasaules noregulēšanu; šī ideja ietverta olimpiešu paaudzes dievu uzvarā pār zemākajiem spēkiem, Zeva augstākās varas nostiprināšanā. Giganti ir ar bieziem matiem, bārdu un čūskveidīgu ķermeņa apakšdaļu apveltītas būtnes sengrieķu mitoloģijā.

Galatejā (sengrieķu mitoloģijā jūras dievība) iemīlējies briesmīgais Sicīlijas kiklops Polifēms, bet Galateja, atraidot to, iemīlējusies Akīdā (meža dieva Pāna dēlā).