Senās Grieķijas māksla

Senākie mākslas stili ir radušies Austrumu despotu jūgā oāžu valstīs, kur nežēlīgi karsē saule un ražu dod tikai upju apūdeņotā zeme, un tie ir palikuši gandrīz nemainīgi jau turpat tūkstoš gadu. Pavisam citādi apstākļi bija mērenākā piejūras klimata zonās – daudzajās lielajās un mazajās Vidusjūras austrumdaļas salās un Grieķijas un Mazāzijas pussalu saldūdeņiem bagātajās piekrastēs. Šie reģioni nebija pakļauti tikai vienam valdniekam. Tajos patvērumu meklēja dēkas alkstoši kuģinieki – bieži vien pirātu vadoņi, kas apbraukuši puspasaules un savos tālajos ceļojumos ietirgojuši vai salaupījuši milzum bagātības, noglabājuši tās Egejas jūras ostu pilsētās un pilīs. Šo reģionu galvenais centrs sākotnēji bija Krētas sala, kuras valdnieki reizēm izrādījās pietiekami bagāti un vareni, lai liktu saviem sūtņiem doties uz Ēģipti, ar salinieku mākslas darbiem izraisot apbrīnu pat šajā valstī. Neviens īsti nezināja, kā sauca senās ciltis, kuras valdīja Krētas salā un kuru mākslas paraugus atdarināja Grieķijas cietzemē, īpaši Mikēnās. Jaunie pētījumi lika domāt, ka šīs ciltis runāja grieķu pirmvalodu. Vēlāk, ap 1000.g.pr.Kr., pār Grieķiju un Mazāzijas pussalas piekrasti pārvēlās jauns kareivīgu cilšu iebrukuma vilnis no Eiropas, un šīm ciltīm izdevās sakaut pirmiedzīvotājus. Tikai dziedājumos, kuri stāsta par šīm kaujām, ir pārvērtusies kāda daļiņa no tā skaistuma un greznības, kas piemitusi ilgstošajos karos iznīcinātajai Krētas mākslai, jo tie ir Homēra poēmu dziedājumi, un starp jaunatnācējiem bija grieķu ciltis, kuru vārdi mums zināmi no vēstures. Pirmajos pāris iekarotāju kundzības gadsimtos viņu mākslas darbi bija vēl diezgan raupji un primitīvi. Tajos nemaz nav jaušamas krētiešu stila līksmais dzīvīgums, drīz gan šķiet, ka stila stingrībā un vienkāršumā tie centās pārspīlēt pat ēģiptiešu darbus. Māla traukus rotā vienkārši ģeometriski ornamenti, un, ja tos papildina kāda aina no grieķu sadzīves, tad tā cieši iekļaujas šajā kompozīcijā.

Ap 600.g.p.m.e. citas grieķu ciltis sāka būvēt līdzīgas celtnes no akmens1. Koka balstus nomainīja akmens kolonnas, uz kurām balstījās smagas akmens sijas. Šīs sijas tiek dēvētas par arhitrvātiem un viss siju pārsegums – par antablementu. Celtnes augšdaļā, kurā, šķiet, vēl rēgojas siju gali, saskatāmas koka arhitektūras iezīmes. Siju galos parasti tika izdarīti trīs iegriezumi, ko dēvē grieķu vārdā – triglifi. Laukumu frīzē starp triglifiem sauc par metopu. Vispārsteidzošākais šajos agrīnajos tempļos, kas tik nepārprotami atdarina koka būves, ir konstitūcijas vienkāršība un harmoniskums. Ja celtnieki būtu izmantojuši parastus četrstūrainus stabus vai arī cilindriskas kolonnas, tempļi droši vien izskatītos smagnēji. Taču senie celtnieki papūlējās kolonnas vidusdaļu nedaudz paplašināt un augšdaļu – sašaurināt. Tādejādi kolonnas šķiet gandrīz elastīgas, it kā jumta smaguma mazliet saplacinātas, tomēr formu tās nav zaudējušas. Gandrīz vai rodas iespaids, ka tās ir dzīvas būtnes, kas stalti nes tām uzkrauto nastu. Lai gan vairāki no šiem senajiem tempļiem ir tiešām plaši un iespaidīgi, tie tomēr nav tik milzīgi kā ēģiptiešu celtnes. Neraugoties tajos, mēs saprotam, ka cilvēki tos cēluši citiem cilvēkiem.