Senās Ķīnas literatūra

Par sabiedrības ideālo modeli tiek uzskatīta ģimene, kurā īpaša cieņa tiek izrādīta vecākajiem ģimenes locekļiem. Katrs ģimenes loceklis ir saistīts ar ģimeni tūkstoš saitēm, kas izpaužas dažādās ceremonijās, rituālos un paražās. Visas cilvēku attiecības tikai pakļautas universāliem ritmiem, kuru paraugu cilvēki parasti aizguva no kosmosa kārtības. Katrs ģimenes galva vienlaicīgi bija arī mazs valdnieks. Īpaša priesteru slāņa senajā Ķīnā nekad nebija, tāpēc imperators valstī izpildīja arī galvenās priestera funkcijas.

Pirmie ķīniešu literārie teksti radušies Džou dinastijas laikā (aptuveni 1100.–256.g. p.m.ē.). Šajā periodā tapuši gan filozofiski, gan vēsturiski teksti, gan arī dzejas krājumi.

Atsevišķi no konfuciānisma literatūras aplūkojami dzejnieki Ku Juaņs (ap 340. 278.g. p.m.ē.) un Song Ju, kuru darbi bija apvienoti antoloģijā "Čuci".

Haņu dinastijas (206.g. p.mē. 220.g. m.ē.) periods zīmīgs ar Simas Kiaņa "Šidzi" Ķīnas vēstures grāmatu, kam arī piemīt zināma literāra vērtība. Šajā periodā izveidojās arī divas dzejas tradīcijas viena no tām sekoja Ku Juaņam (gan formas, gan atmosfēras ziņā, skat. Fu), bet otra balstījās "Šidzin". Haņu dinastijas laikā tapa arī proza lielākoties politiska.

No visai plašā seno ķīniešu literatūras klāsta līdz mūsdienām nonākuši tikai nedaudzi darbi, daži no tiem tapuši 6.gs.p.m.ē. Vissenākā no visām ir ,,Pārmaiņu grāmata”. Pati saistošākā ir ,,Dzejas” grāmata – antoloģija, kurā ietverti apmēram 300 visdažādākā satura un noskaņas dzejoļi. Dažiem no tiem ir reliģisks raksturs – tās ir lūgšanas vai himnas, citās tiek slavināti varoņu darbi, vēl citos apdzied atlaista ierēdņa žēlabas, karavīra ilgas pēc mājām, dabu, jaunu mīlnieku jūsmu vai izirušās cerības.

Taču kopumā dzejoļi nav folosofiski dziļi un īpaša garīguma apdvesti. Taču šo trūkumu kompensē ķīniešu filosofija, tās nozīmīgākie virzieni – konfūcisms un daoisms.

Konfūcija mācībās galvenais bija jēdziens par pareizu dzīvi un labu sabiedrību.

Daoisms jeb taoisms ir reliģiski filozofiska uzskatu sistēma, kuras pamatā ir Laodzi darbs "Daodedzin". Otrs svarīgākais daoisma darbs ir Džuandzi "Džuandzi". Nozīmīgs daoisma teksts ir arī "Idzin" ("Pārvērtību grāmata") ko izmanto zīlēšanai. Uzskata, ka daoisms izveidojās IV III gs. p.m.ē. Līdzās konfūcismam daoisms ir viena no divām lielajām Ķīnas tautas filozofiskajām tradīcijām.

2) Fu Šuo gudrie vārdi sarunā ar Vu Dinu

"Daodedzin" ir viens no būtiskākajiem darbiem ķīniešu filozofijā un reliģijā, īpaši daoismā, taču arī budismā, jo kā Indijas reliģijai tam piemita daudz daoismam līdzīgu koncepciju. Vēlāk līdz ar daoisma un budisma daļēju saplūšanu izveidojās Ķīnas budisms.

Par "Daodedzin" saturu nav pilnīgas skaidrības, jo šis darbs uzrakstīts klasiskajā ķīniešu valodā. Attiecīgā laika lasītpratēji pārzināja daudzus klasiskus literārus darbus, no kuriem daudzi gājuši bojā un uz kuriem, bez šaubām, "Daodedzin" netieši atsaucas. Klasiskajā ķīniešu valodā turklāt nav pieturzīmju, tāpēc nav iespējams droši noteikt, kur sākas un kur beidzas teikums. “Daodedzin” tika arī iespējams, apzināti lietoti daudzi vispārīgi, neskaidri vai daudznozīmīgi jēdzieni.