Senās Romas folozofija un zinātne

Romiešiem bija sveša tiekšanās pēc teorētiskām pārdomām, kas raksturīgs grieķu zinātnes pārstāvjiem.

Romiešu autori apkopoja priekšgājēju zināšanas un tās sistematizēja. Romiešiem galvenie panākumi bija ģeogrāfijā. Augstu tika vērtētas zināšanas šajā jomā, tāpēc parādījās arī attiecīgi traktāti. Viens no ievērojamākajiem darbiem bija grieķa Strabona darbs “Ģeogrāfija”(ap 20 g.). tā kā milzīgā valsts bija jāpārvalda, bija svarīgi zināt visu jūru, ostu, upju un zemju izvietojumu, dabas bagātību, klimatu utt.

Zinātniekus Romā atbalstīja bagātie pilsoņi. Šo tradīciju impērijas laikā aizsāka Gajs Cilnijs Mecenāts, valdnieka Oktaviāna Augusta padomnieks un draugs. Kopš tā laika viņam līdzīgus radošā darba atbalstītājus sāka saukt par mecenātiem. Tādā vaidā zinātnieku panākumi slavu atnesa arī viņiem. Senajā Romā nebija nekādu sasniegumu teorētiskajās zinātnēs, reti kurš zinātnieks arī pievērsās kosmoloģijai, tomēr īpašs uzplaukums bija vērojams inženierzinātnē.

Romiešu veidotie lieliskie ceļi, ūdensvadi un tilti vēl tagad vietām priecē tūristus Eiropas zemju ainavās. Lai savienotu Romu ar tās provincēm, jau republikas laikā tika būvēti ceļi. Tas tika darīts pamatīgi, par ko liecina gandrīz metru biezais slānis, ko veidoja blietēta zeme, grants un šķembām pildīts betons, bet no virspuses sedza nogludinātas bazalta plāksnes. Izturības ziņā mūsdienu šosejas ar tiem nevar mēroties, piemēram, visu ceļu karalis slavenais Via Appia funkcionē vēl šodien. Pilsētās tika veidotas dažnedažādas strūklakas, milzīgi hipodromi zirgu skriešanās sacīkstēm un cirki gladiatoru cīņām. Plaši tehniskos sasniegumus izmantoja grandiozo izrāžu rīkošanā. Cirkos un amfiteātros izmantoja sarežģītus un dārgus mehānismus. Kolizejā, piemēram, bija nomaināmas arēnas, kuras varēja piepildīt ar ūdeni jūras kauju atainojumam, pacēlāji, sarežģītas bloku sistēmas. Konstruēja arī neparastu spēļu priekšmetus. Dārzeņu un puķu audzēšanai ķeizara Tiberija (42 pr. Kr. 37 pēc Kr.) sakņu dārzos ierīkoja siltumnīcas. Tās valdniekiem deva iespējas arī aukstajos gadalaikos baudīt iemīļotos dārzeņus gurķus, ķirbjus, arbūzus un melones. Augu mājas apsildīja ar karstu ūdeni. Savukārt Senekas darbos atrodama informācija par to, ka romiešu mājas apkurināja no nama pagrabā izvietotas centrālās kurtuves; vispirms karstais gaiss ieplūda sienu iekšpusē ierīkotās augšupejošās iedobēs un tad caur velkmes vadiem tika izvadītas ārā.

1. celtniecībā izmantoja betonu (“hidraulisko masu”), apdedzinātus ķieģeļus. Arhitektiem bija nepieciešams pārzināt arī tehniku, it īpaši fortifikāciju izveidošanai. Viņiem bija jāmāk izmantot mehāniskas zināšanas praksē, izgatavojot instrumentus laika mērīšanai (Saules un ūdens pulksteņi), ceļamkrānus smagumu celšanai, kara ierīces.

2. amatniecībā nozīmīga bija caurspīdīga stikla izgudrošana un stikla pūšanas attīstība; sabiedrisko un personīgo ēku apšūšana ar marmoru; apkures sistēmu izgudrošana pirtīs, privātmājās, villās arī siltumnīcās.

3. lauksaimniecībā rotācijas dzirnavu ieviešana, kas ļāva izmantot dzīvnieku (ēzeļu, mūļu, reizēm zirgu) muskuļu enerģiju; ūdensdzirnavu izmantošana; skrūvveida preses izmantošana.

4. mehānikā skrūves un mazā zobrata izgudrošana, juvelieru instrumentu un medicīnas instrumentu uzlabošana.