Seneka"Vēstules Lucīlijam par ētiku" - 5 vēstuļu analīze

Senekas darbs “Vēstules Lucīlijam par ētiku”, ir īsas esejas vēstuļu veidā, par visdažādākajām tēmām: draudzību, naidu, prieku, bēdām u.t.t., kuras tiek adresētas Lucīlijam, Senekas draugam. Lasot vēstules, var spriest, ka Seneka ir Lucīlija padomdevējs, draugs un atbalstītājs, ka arī skolotājs dzīves jautājumos.Vēstules ir Senekas atbildes uz Lucīlija uzdotajiem jautājumiem. Seneka atbild uz visiem jautājumiem, un visiem rod atbildes, viņa idejas ir ļoti interesantas un tās ir izmantojamas arī mūsdienās, jo apspriestie jautājumi ir vispārīgas tēmas, par kurām uzskati nemainās gadsimtiem ilgi. Seneka savās vēstulēs ir ļoti tolerants, izprotošs, pamācošs arī emocionāls. Gandrīz katrā vēstulē ir atsauces ar paskaidrojumiem par tajā laikā lietotajiem apzīmējumiem un vārdiem, to nozīmi, ir ievietoti arī oriģinālteksta vārdi, ja tos nevar precīzi iztulkot, kā arī Senekas filozofisko domu izskaidrojumi.

Savā otrajā vēstulē Seneka Lucīlijam stāsta par to cik svarīgi ir noturēties pie noteiktiem principiem, uzskatiem un nemētāties apkārt pa pasauli. Salīdzinādams šādu mētāšanos ar tādām lietām, kā auga bieža pārstādīšana, kā rezultātā augs nenostprinās, rētu apstrādāšanu ar dažādām ziedēm, kā rezultātā tā neaprētojas. Seneka saka: “Kas ir visur, tas nav nekur,” ar to vēlēdamies pateikt, ka pastāvība ir ļoti svarīga. Taču ja rodas vēlme pakavēties citur, ko šajā gadījumā Seneka min literatūrā, tad to drīkst, taču jāatgriežas atpakaļ pie atzītiem rakstniekiem. Seneka uzskata ka grāmatam jābūt tik daudz, cik var izlasīt, un liels grāmatu audzums var novest pie nepastāvības. Katrā grāmata jāatrod kaut kas viens, ko atcerēties. Šādi Senekas uzskati ir ļoti vērā ņemami un atbilst arī mūsdienām, lai arī rakstīti vēl pirms mūsu ēras. Šajā vēstulē Seneka min Epikuru, kuru nodēvē par savu pretinieku filozofijas jomā; ir jāprot izprast arī pretējās puses uzskatus, taču tā notiek ļoti reti, varētu teikt pat ka tā nenotiek nekad, tapēc arī rodas strīdi, neizpratnes dēļ. Epikura galvenās filozofiskās pamatnostādnes ir tādas, ka cilvēka liktenis ir nenoteikts, cilvēks nav atbildīgs nekādu dievību priekšā un ir brīvs; tātad sanāk tāda kā visatļautība un ‘mētāšanās’ pa dzīvi, cilvēkam pašam nav skaidrs ko tas vēlas. Taču šajā vēstulē Seneka no Epikura ir minējis tikai vienu citātu, kurš tam noteiktajā brīdī ir palicis atmiņā: “Priecīga nabadzība, ir godpilna lieta.” Taču Seneka uz to atbild: “Bet tā jau nav nekāda nabadzība, ja ir priecīga: nabags ir nevis tas, kam ir pārāk maz, bet tas, kas grib vairāk.” Tā arī ir, cilvēki var būt ļoti turīgi un vēljoprojām nebūt mierā ar to kas viņiem ir. Senekas uzskatus es šajā vēstulē pielīdzinātu stoismam: būt mierā ar esošo un nesūdzēties par savu vietu dzīvē. Seneka uz Lucīlija uzdoto jautājumu: ‘Kāds ir bagātības mērs?’, atbild īsi un izsmeļoši: “Pirmais kad ir tik, cik nepieciešams, nākamais kad tik, cik pietiek.”