Senlatviešu mitoloģiskā domāšana
Mitoloģija ir būtiska cilvēces kultūras sastāvdaļa. Saskarsmē ar mitoloģiju veidojusies reliģija, literatūra, dažādu zinātņu pirmsākumi un filozofija. Tā radusies cilvēces sākumposmā, taču arī tālākajos laikposmos mitoloģija ir ietekmējusi kultūras attīstību. Varētu teikt, ka mitoloģija ir cilvēces garīgais šūpulis. Katras tautas vienreizību un oriģinalitāti raksturo tās kultūra, kura balstās attiecīgajā mitoloģijā. Lai iepazītu nāciju, jāsāk ar tās mītu un mitoloģisko priekšstatu sistēmu studijām. Mūsdienās ir iespējams attīstīt sakarus ar visas pasaules tautām un nācijām, tāpēc tas būtu pašsaprotami iepazīt izvēlētās tautas kultūru.
Latviešu mitoloģijā kodolu veido dievības un mitoloģiskas būtnes. Latviešu mitoloģijā visas dievības un būtnes var iedalīt sešos līmeņos:
Pirmais līmenis ir dabas un kosmiskās dievības. Senajās hronikās kā galvenais dievs ir minēts Pērkons. Pērkona vārds sasaucas ar lietuviešu Perkūnu, prūšu Perkunu, slāvu Perunu, senindiešu Pardžanju un skandināvu Fjorginu un tāpēc ļauj to iesaistīt indoeiropiešu mītisko tēlu kopībā. Pēc funkcijas Pērkonu varētu pielīdzināt grieķu Hēfaistam. Tautas dziesmās Pērkons ir debesu kalējs, kura kaltās ogles kā sudrabs sabirst paklātajā villainē. Pēc šādām īpašībām viņu vairāk var pielīdzināt senslāvu saules dievam Svarogam. Pērkona dziesmu ciklā raksturīgākais ir arhaiskais mīts par Saules meitas vai kādas citas pie debesu sfēras piederīgas būtnes (Ausekļa, Mēness, Dieva dēla) precībām, kāzām. Pērkons ir vienīgā latviešu dievība, kam ir plaša ģimene: dēli, meitas un vedeklas. Pērkons bieži saplūdis ar Dieva tēlu.
Latviešu mitoloģijā debess spīdekļu kulta izpausmes visvairāk atsedzas etnogrāfiskajā materiālā, īpaši ornamentikā (mācība par ornamentiem un rakstiem), kā arī gadskārtu ieražās, kuru rituālu cikliskums veidojies ciešā kopsakarā ar Saules gaitu debesu kalnā un zemes dzīves atkarību no tās. Saules un pārējās debess parādības latviešu folklorā atspoguļotas divējādi. Dominējošais ir personificēts reālu dabas parādību tēlojums, kurā akcentēts ciešais saistījums ar cilvēka dzīvi un saimniecisko darbību, kā arī saules un citu spīdekļu kustības debesjumā. Otrs aspekts ir kosmosa parādību tēlojums. Tās centrā ir Saule un Saules meitas, viņu attiecības ar Ausekli, Mēnesi, Dieva dēliem, kas līdzīgas zemes jauniešu sadzīvei. Saules mītos iekļaujas arī Dieva dēli un Saules meitas. Mēness parasti tēlots kā karavīrs greznā ietērpā vai arī kā cīnītāju sargs. Latviešu mītos Saules un Mēness domstarpības rodas par pienākumu sadali dienas un nakts apgaismošanā vai sakarā ar Mēness centieniem atņemt Auseklim saderēto Saules meitu.
Otrais līmenis latviešu mitoloģijā ir saistīts tikai ar vienu dievību Dievu, kas vēsturiskās attīstības gaitā izgājis savdabīgu ceļu, gan saglabādams daudz ko no savas sākotnējās būtības, gan iegūdams specifiskas iezīmes. Par senāko Dieva nozīmi atzīst tā identificēšanu ar debesīm. Dievs nosaka gan zvaigžņu gaitu pie debesīm, gan labā uzvaru pār ļauno, gaismas uzvaru pār tumsu, gan cilvēka mūža ritumu un pacelšanos labklājības kalnā. Cilvēka likteņa lemšanā Dievs darbojas paralēli Laimai, kas ir galvenā šajā jomā. Latviešu mitoloģijā Dievs parādās kā personificēta būtne, kuras darbība skar visus kosmolītiskos līmeņus, galvenokārt debesis un zemi; pazemē Dieva ietekme nav būtiska. Debesu sfērā Dievs nosaka gan reālo spīdekļu vispārīgo kārtību, gan arī kārto mītisko būtņu savstarpējās attiecības.
