Sergejs Žoltoks

Manuprāt, šim darbam ir liela nozīme tajā, ka šis cilvēks vienmēr paliks hokeju fanu atmiņā, arī manā, tāpēc vēlos par viņu uzzināt kaut ko jaunu un vēl nedzirdētu. Man ir tā iespēja iepazīstināt ar sportista bērnību, jaunības gaitām NHL un arī nedaudz par viņa pēdējo izšķirošo spēli pret Minskas „Dinamo” un arī par savu dzīvību.

Sergeja vecāki Dženija un Anatolijs agri izšķīrās, un liela nozīme puikas audzināšanā bija vectēvam Andrejam Janovičam, kurš bija kaislīgs Rīgas Dinamo līdzjutējs. Tieši vectēvs aizveda savu astoņgadīgo mazdēlu pie trenera Pjotra Hmeļņicka. Slodze bija liela: rīta treniņš sākās 7:00, vakara nodarbības – 22:30. Treneris, ar kuru Sergejam saglabāja kontaktu līdz pat liktenīgajai spēlei Minskā, atceras, ka jau toreiz Sergejs no citiem atšķīrās ar savam vecumam neraksturīgu nopietnību, precizitāti un akurātu pieeju, un šādu attieksmi pret hokeju, treniņiem un spēlēm Sergejs saglabāja vienmēr. Turklāt Sergejam piemita spēja pārredzēt laukumu, paredzēt trīs gājienus uz priekšu jeb lasīt spēli. Sākot trenēties, viņš pat neprata slidot, un viņam bija plakanā pēda, tāpēc vectēvs ievietojis slidzābakos speciālas pēdiņas, kas slidošanu padarīja par īstām mocībām. Mazais hokejists tomēr nepadevās.Dzīve uz ledus aiz okeāna

Sergejs Žoltoks bija labākais neatkarības laika Latvijas hokeja uzbrucējs un viens no pirmajiem un nedaudzajiem latviešu spēlētājiem Nacionālā Hokeja līgā. 1990.gadā PSRS jauniešu izlase viesojās Kanādā, un par tur pieredzēto laikrakstam Sports jaunais hokejists toreiz stāstīja: „Kanādā hokejistam ir jāspēlē hokejs, jo par pārējo rūpējas palīgdienesti. Kaut mūsu spēlēs dažreiz ģērbtuves bija vēl sliktākas nekā Rīgas Sporta pilī, tomēr serviss visur bija daudz augstākas par mūsu. Oilers ģērbtuvēs ir arī atlētikas zāle, galda tenisa galds, kosmētikas un ārsta kabineti, frizētava. Viss vienā kompleksā. Varētu stāstīt vēl un vēl.”