Servitūti: īpašuma tiesību ierobežojumi

Risinot zemes īpašuma un lietošanas tiesību jautājumus, ne mazāk svarīga un būtiska lieta ir servitūti. Civillikums precizē, ka servitūts ir apgrūtinājums pašai lietai, šai gadījumā nekustamam īpašumam, bet ne pašam īpašniekam.

Civillikums izšķir divas servitūtu grupas, kuras tālāk iedalās:

ka personālie servitūti izbeidzas ar tās personas nāvi, kam par labu servitūts pastāv, turpretim reālservitūti pastāv tik ilgi, kamēr pastāv īpašums, kam par labu tas nodibināts.

Šobrīd visaktuālākie ir ceļa servitūti, un ar tiem sasistītas daudzas neatrisinātas problēmas. Vislielākās jukas ir radušās tur, kur pagastu vai pilsētu pašvaldības, piešķirot zemi lietošanā, aizmirsušas noteikt ceļu servitūtus. Daudzviet nerimst tiesu prāvas un turpinās kaimiņu strīdi par to, pa kuru taciņu vai ceļu kurš un uz kuru pusi drīkst iet pa kaimiņa zemi. Parasti šāda rakstura strīdi notiek gadījumos, kad zemes īpašnieks vai mantinieks atceras, ka bijušajā īpašumā ceļš un kaimiņa sētu nav bijis, bet šodien kaimiņš lepni dodas gar pašiem mājas logiem un vēl nomet kādus atkritumus pie durvīm.

Paliek neatrisināts jautājums ko darīt ? Šādus jautājumus vajadzētu risināt uz vietas, kopā ar vietējās varas pārstāvjiem atrodot kompromisa variantu abām pusēm miermīlīgā atmosfērā.

Topošajiem un esošajiem īpašniekiem jāpievērš lielāka uzmanība jau kārtojot īpašuma tiesības lai vēlāk nerastos probēmas, kas saistītas ar apgrūtinājumiem uz esošo īpašumu.

Civillikumā ir raksturoti servitūtu veidi, to nodibināšana un servitūtu izbeigšanās pamati.

Civillikums izšķir divus servitūtu pamatveidus, kuri pēc tam iedalās sīkākos veidos:

 personālservitūts servitūts, kas nodibināts par labu noteiktai fiziskai vai juridiskai personai;

Reālservitūtu būtība nosaka divunekustamo īpašumu pastāvēšana, no kuriem viens apgrūtināts otram par labu. Apgrūtināto nekustamo īpašumu sauc par saistošu jeb kalpojošu, bet otru par labu noteikts šis apgrūtinājums, par tiesīgo jeb valdošo. Parasti šāda situācija rodas privatizācijas rezultātā, kad tiek privatizēts kāds nekustamais īpašums ( dzīvokļi, ražošanas objekti u.c.), kas rodas uz citam īpašniekam piederošas zemes.

Katrs reālservitūts ir nešķirami saistīts ar valdošo nekustamo īpašumu tā, ka to nevar atsevišķi no šā īpašuma ne atsavināt, ne nodot trešās personas lietošanā. Tā apmēru nosaka valdošā nekustamā īpašuma vajadzība, virs tās servitūtu izmantot nevar, ja vien nepastāv sevišķi noteikumi, to nodibinot vai vēlākā laikā vienojoties. Kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieks arī pats var izlietot servitūtā ietilpstošo tiesību. Tāpat viņš to var piešķirt arī citiem, ja vien ar šo piešķiršanu netraucē jau pastāvošo servitūtu.

Pie lauku servitūtiem pieder ceļa servitūti. Ar ceļa servitūtu var piešķirt tiesību uz kājceļu, mājlopu ceļu un braucamo seļu. Ar ceļa servitūtu var tikt apgrūtināta jebkura kalpojošā nekustamā īpašuma daļa. Tomēr šā servitūta izlietotājam, ja nav noteikti citādi, pēc savas izvēles jāaprobežojas ar vienu noteiktu ceļu, ņemot vērā arī servitūta nesēja intereses. Turpretī ar testamentu nodibinātā servitūta gadījumā ceļa virziena izvēle, ja tas nav noteikts iepriekš, piekrīt servitūta nesējam. Pie ceļa servitūtiem pieder arī tiesība braukt pa kaimiņa zemes robežās esošiem ūdeņiem.