Sigmunds Freids: psihoanalīzes tēvs un viņa teorija

Freida darbi bija par pamatu 20.gs. notikušajai seksa revolūcijai, lai gan tas nebūt nebija Freida mērķis. Mūsdienās viņa izveidotā un citu zinātnieku apstrādātā psihoanalīzes medicīniskā daļa ieņem ievērojamu lomu cilvēku psihisko disfunkciju, neirožu un citu psihisku traucējumu ārstēšanā. Psihoanalīzes filosofiskā daļa ir ietekmējusi mākslu, filosofiju, reliģiju, morāli, un panāca vēl nebijušu progresu cilvēka būtības izskaidrošanā, un lika cilvēcei ar pavisam citādām acīm paskatīties uz sevi. Sākotnēji šāda cilvēces atkailināšana daudziem šķita nepieņemama, un plīvura noraušana no tolaik un arī mūsdienās diezgan intīmas sfērās diezgan nepatīkama, taču drīz vien Freidam radās kupls pulks sekotāju un viņa atklājumus vienkārši nevarēja neņemt vērā.

Zigismunds Freids ir dzimis 1856.gada 6.maijā Freiburgā, Austroungārijā (tagadējās Čehijas teritorijā, Pžīborga) ebreju ģimenē. 1860.gadā Freidu ģimene antisemītisku tendenču dēļ pārceļas uz Vīni, kur Zigismunds Freids arī pavada sava mūža lielāko daļu. 1873.gadā viņš uzsāk medicīnas studijas Vīnes universitātē, 1877.gadā sāk strādāt Ernesta Brikes Fizioloģijas institūtā, uzraksta savas pirmās zinātniskās publikācijas, maina savu vārdu un kļūst par Zigmundu. 1881.gadā 31.maijā viņš iegūst doktora diplomu, nākošajā gadā saderinās ar Martu Bernaisu, ar kuru pēc 4 gadiem arī apprecas. Izgājis stažēšanās periodu Fizioloģijas institūtā, 1883.gadā Freids uzsāk savu ārsta privātpraksi un publicē pirmos ar neiropsiholoģiju saistītos rakstus. Tā laika Freida meklējumus spilgti izgaismo notikumi ar kokaīnu, kura iedarbību viņš izmēģināja pats uz sevis, kā arī uz sev tuviem cilvēkiem. Viņa eksperimenti nodarīja nopietnu ļaunumu vairākiem viņa brīvprātīgajiem izmēģinātājiem. 1885.gadā Freids uzvarēja Vīnes universitātes rīkotajā konkursā par privātdocenta vietu un devās praksē pie viena no tā laika ievērojamākiem neiropatalogiem Žana Martēna Šarko uz Parīzi. Šarko domas, ka psihisko traucējumu cēloni vajag meklēt nevis anatomijā, bet psiholoģijā, dziļi ietekmēja Freidu. No 1886.gada līdz 1896.gadam Freids strādāja par neiroloģijas nodaļas vadītāju 1.bērnu slimību institūtā, un šajā laika viņa ģimenē piedzima 6 bērni. Viņš sāk ārstniecībā izmantot hipnozi, taču 1892.gadā pilnībā atsakās no tiešās hipnozes izmantošanas ārstniecībā, jo pārliecinās, ka tā dod nenoturīgu rezultātu un traucē izprast neiro psiholoģisko slimību dabu. 1895.gada viņam izdevās sapņa pilna interpretācija. 1896.gadā pirmo riezi viņš lieto apzīmējumu psihoanalīze. 1902.gadā Freidam piešķir ārkārtas profesora nosaukumu, un līdz 1938.gadam viņš ir Vīnes universitātes profesors. Turpmākajos gados Freids lasa universitātē lekcijas un regulāri publicē savus darbus par psihoanalīzi līdz pat mūža beigām. 1908.gadā notika pirmais starptautiskais psihoanalītiķu kongress Zalcburgā. 1909.gadā Freids kopā ar Šandonu Ferenci un Karlu Gustavu Jungu pēc amerikāņu kolēģu uzaicinājuma devās uz ASV, kur lasīja lekcijas. Kad 1938.gadā vācieši okupēja Austriju, Freids emigrēja uz Londonu, viņa māsas, kuras palika Austrijā, gāja bojā koncentrācijas nometnē. 1939.gada 23.septembrī, būdams smagi slims ar vēzi, Freids lūdza izbeigt viņa ciešanas. Viņam tiek injicēts morfijs, un Freids mirst.