Siltuma dzinēji

Katrā siltuma dzinējā mehāniskajā enerģijā pārvēršas tikai viena daļa no visa siltuma daudzuma, ko darba viela saņem no sildītāja. Pārējo daļu šā siltuma daudzuma obligāti uzņem dzesinātājs.

Siltuma dzinējus iedala divos veidos: tvaika dzinēji un iekšdedzes dzinēji.

Pirmo tvaika mašīnu rūpniecības vajadzībām uzkonstruēja 1786. gadā angļu mehāniķis Džems Vats. Svarīgākās tvaikmašīnas sastāvdaļas ir kurtuve, tvaika katls, kondensators, centrbēdzes regulators, kloķa klaņa mehānisms, sparars. Tvaikmašīnas darbošanās mehānisms: “Tvaiks no katla pa cauruli nonāk tvaikdaļa kārbā. Tvaikdalis to ievada cilindrā pārmaiņus gan vienā, gan otrā virzuļa pusē. Cilindrā tvaiks izplešas un veic darbu, pārvietojot virzuli, ks griež ar to saistīto spararatu. Pastrādājot darbu, tvaiks atdziest. Izmantotais tvaiks izplūst kondensatorā, kur tas pārvēršas ūdenī. Lai virzuļa kustību pārveidotu spararata griezes kustībā, izmanto kloķa klaņa mehānismu. Tvaika iepūdi regulē ar centrbēdzes regulatoru.” Tvaikmašīnas darbojas ar ļoti lielu temperatūru un tas nozīmē, ka spiediens arī ir augsts. Tvaika mašīnās kā darba vielu izmanto: kūdru, kokmatreālus, salmus u.c.

Tvaika dzinēj kurtuvē un katlā iet zudumā ievērojama enerģijas daļa. Lai izvairītos no šiem zudumiem, kurināmo sadedzina mašīnas cilindrā. Tādus dzinējus sauc par iekšdedzes dzinējiem.

Izšķir divu veidu iekšdedzes dzinējus. Vienu no tiem – karburatora dzinēju 1861. gadā izgudroja Oto, otru – dīzeļdzinēju 1897. gadā vācu inženieris Dīzelis. Iekšdedzes dzinējus iedala divtaktu (motocikliem) un četr taktu (mašīnas) dzinējos.