Siltuma dzinēju uzbūve un to ietekme

Pirmo tvaika mašīnu rūpniecības vajadzībām uzkonstruēja 1786. gadā angļu mehāniķis Džems Vats. Svarīgākās tvaikmašīnas sastāvdaļas ir kurtuve, tvaika katls, kondensators, centrbēdzes regulators, kloķa klaņa mehānisms, sparars. Tvaikmašīnas darbošanās mehānisms: “Tvaiks no katla pa cauruli nonāk tvaikdaļa kārbā. Tvaikdalis to ievada cilindrā pārmaiņus gan vienā, gan otrā virzuļa pusē. Cilindrā tvaiks izplešas un veic darbu, pārvietojot virzuli, ks griež ar to saistīto spararatu. Pastrādājot darbu, tvaiks atdziest. Izmantotais tvaiks izplūst kondensatorā, kur tas pārvēršas ūdenī. Lai virzuļa kustību pārveidotu spararata griezes kustībā, izmanto kloķa klaņa mehānismu. Tvaika iepūdi regulē ar centrbēdzes regulatoru.” Tvaikmašīnas darbojas ar ļoti lielu temperatūru un tas nozīmē, ka spiediens arī ir augsts. Tvaika mašīnās kā darba vielu izmanto: kūdru, kokmatreālus, salmus u.c.

Tvaika dzinēj kurtuvē un katlā iet zudumā ievērojama enerģijas daļa. Lai izvairītos no šiem zudumiem, kurināmo sadedzina mašīnas cilindrā. Tādus dzinējus sauc par iekšdedzes dzinējiem.

Izšķir divu veidu iekšdedzes dzinējus. Vienu no tiem – karburatora, otru – dīzeļdzinēju. Iekšdedzes dzinējus iedala divtaktu un četrtaktu dzinējos.

Dīzeļ dzinēji ir ekonomiskāki, jo kā darba vielu izmanto naftu un smagās eļļas. Benzīns sanāk dārgāk, jo dārgi maksā naftas pārstrāde.

Aviācijā nepietiek ar dīzeļdzinējiem vai karboratordzinējiem.

Visiem reaktīvajiem dzinējiem ir galvenās ierīces tvertne ar kurināmo, kamera, kur kurināmais sadeg, ierīce, kas nodrošina kurināmā piegādi sadegšanas kamerām un degšanas produktu izplūšanu no kamerām.