Skaistums: uztvere un subjektīvie kritēriji

Mēs uztveram kādu lietu. Smadzenēm tiek nodota informācija un pēc dažām sekundēm mēs nonākam pie slēdziena – patīk vai nepatīk. Visdrīzāk neaizdomājoties „kāpēc” tā notiek. Skaisto mēs uztveram subjektīvi, jo nav definējuma „kas ir skaists”. Un tas visdrīzāk nav prātam aptverams, to jūt emocionālā, garīgā līmenī. Viss, ko mēs saprotam ar vārdu „skaists” un kas ir cilvēka radīts, ir iemiesojies mākslā un mākslā nevar meklēt loģiku. Tas ir „lauciņš” cilvēkiem, brīvdomātājiem, kas „spēj iziet no rāmjiem” – no vispārpieņemtajiem uzskatiem, stereotipiem.

Visu to skaisto un pievilcīgo cilvēks uztver drīzāk subjektīvi, nekā objektīvi. Mēs nevaram, piemēram, gleznotāja mākslas darbā meklēt nepilnības, jo neviens nevar pateikt kā ir jāizskatās „pareizai” gleznai. Kādam tā var šķist patīkama, taču citam tā var iedvest pilnīgi savādākas jūtas. Mākslinieks glezno to, ko jūt, radot skaistumu, kas ir cieši saistīts ar subjektīvismu – subjekta pieredzi, pasaules uztveri un ieskatiem, tāpēc skaistums ir, kas dziļi personisks, intīms. Un mākslinieks nevar vienmēr gaidīt, ka viņa darbu uztvers kā tas ir iecerēts, daiļajā katrs cilvēks atrod to, kas viņam ir tuvāks.

Cilvēku jau kopš neatminamiem laikiem pievelk tas, ko nevar izprast – prātam neapveramais. Siltajos vasaras vakaros skatoties naksnīgajos debesīs, kas ir tā nosētas ar zvaigznēm kā rudenī ielas ar lapām, mēs redzam zvaigznes un it kā zinām, ka tās atrodas vairāku gaismas gadu attālumā un tā zvaigzne, ko redzam tajā brīdī ir tikai pagātnes atspulgs un, iespējams, ka šobrīd tā vairs neeksistē, taču mūsu prātam tas nav aptverams.