Skaņuplates un to loma mūzikas ierakstu vēsturē
"Protams, mūziku neierobežotos daudzumos var ielādēt no interneta, pārrakstīt no diska diskā, bet tad pazūd prieks šo mūziku klausīties, atskaņot vēlreiz un vēlreiz, apskatīt mūziķu radīto vāka noformējumu," pieprasījumu pēc skaņuplatēm komentē Janeks Freunds, Rīgā pagaidām vienīgā plašu veikala "Record store" īpašnieks. "Mūzika no datora ir "plastmasīga", tai nav nekā personiska. Tomēr atzīstu, ka tikai īsti melomāni saprot – kvalitatīvu mūziku vajag arī kvalitatīvi klausīties. Mūsdienās skaņuplates ir elitārs mūzikas klausīšanās veids."
Rodas jautājums – vai šī nav kārtējā kaprīze, mārketinga nolūkos radīts triks, ķeršanās pie pēdējā salmiņa, lai lielās mūzikas ierakstu kompānijas varētu vēl gūt ienākumus no tūlīt zūdošā mūzikas ierakstu biznesa, ko pamazām, bet pamatīgi pārņem interneta radītās iespējas, vai arī plates ir viena no vērtībām, kas nenovecos?
Vinila plates kā mūzikas saglabāšanas formāta vēsturiskā attīstība sākās pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē ASV paralēli džeza mūzikas uzplaukumam, aizvietojot līdz tam ierasto metāla plati. Laika gaitā aizvien tika veikti uzlabojumi, gan palielinot vinila plates skanējuma ilgumu, gan uzlabojot to ražošanas procesu.
Skaņuplates ieraksta oriģinālā skaņa ir analoga. Tā kā skaņa ir svārstība, tad bija jāizgudro ierīce, kas varētu tās atcerēties un atjaunot. Lai noklausītos ierakstu, atskaņotāja adatai ir jāslīd pa skaņuplati un jāsvārstās. Atskaņotājs šīs svārstības pārveido dzirdamajā skaņā. Turpretī ciparu ierakstu tehnoloģijas radītā digitālā skaņa ieraksta procesā zaudē daļu sākotnējās informācijas un tālāk, jau atskaņojot, tā izskan nepilnīgi. Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā to pārbaudīt mājas apstākļos, ir atskaņot klusumu. Skaņuplašu izpildījumā tas izskan piesātināts un pūkains, bet digitālajā atskaņojumā klusums atgādina tukšu un nedzīvu skaņas vakuumu.
