Slepkavības tīšu miesas bojājumu nodarīšana

Dotais darbs veidots pamatojoties uz Krimināllikuma un krimināli procesuālas likumdošanas pētīšanas un to salīdzinošas analīzes ar citu valstu likumdošanu, tas ir ar Krievijas, Ņujorka štata un VFR likumdošanu. Rakstot darbu tika izmantoti skaidrojumi, kas ir publicēti Latvijas Republikas Augstākas Tiesas Plēnuma nolēmumos Nr.3 no 1995. gada 29. maija „Par tiesu praksi piemērojot likumus par nepieciešamo aizstāvēšanu”.

KL 12. un 13. nodaļās tiek izdalīti noziegumi, kas ir izdarīti pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus ( Krimināllikuma 121. un 128. panti) . Šie noziegumi tiek uzskatami par tīšiem, bet īstenotiem atbildību mīkstinošos apstākļos. Par mīkstinošiem apstākļiem ir uzskatams nepieciešamās aizstāvēšanās fakts. Tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanu, ko noteic KL 29. pants, ir konstitūcijas tiesību realizācijas svarīga garantija: personības, dzīvojamas vietas, iedzīvotāju īpašuma un citu tiesību neaizskaramība.

Nepieciešamās aizstāvēšanās institūts ir ļoti sarežģīts un interesants. Tā sabiedriska lietderīgums ir katra cilvēka tiesības īstenošana atvairīt bīstamus apdraudējumus valsts interesēm, sabiedriskām interesēm, kā arī cilvēka personība un tiesībām.

Diezgan svarīga nozīme nepieciešamai aizstāvēšanai ir iedzīvotāju aktivizēšanā cīņā ar noziedzību, sniedzot iedzīvotājiem tiesību plašu kāstu noziedzīgo apdraudējumu novēršanai.

Tā, nav uzskatami par sabiedrībai bīstamas un nav sodītas ar likumi rīcības, kaut arī kas nodarīja nāvi, smagas vai vidējas pakāpes miesas bojājumus uzbrucējam, bet kas ir nodarīti nepieciešams aizstāvēšanas stāvoklī. Un tikai tad, kad pastāv nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšana, vainīgais tiks saukts pie kriminālatbildības atbilstoši KL 121. un 128. pantiem.

Kas tas ir nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis un kad notiek to norobežojumu pārkāpšana?

Kādas ir izskatīto noziegumu sastāva analīzes un rīcību, kas kaitināja cilvēka dzīvībai vai veselībai šķietamas aizstāvēšanas stāvoklī vai aizturot noziedznieku, kvalifikācijas īpatnības?

Kādas ir noziegumu sastāvu norobežošanas pazīmes, ko paredz Krimināllikuma 120., 127. un 121., 128. panti?

Uz šiem un dažiem citiem jautājumiem ir plānot atbildēt izskatot doto tematu.

Izpētīt juridisko literatūru, Latvijas Republikas un citu valstu spēkā esošas likumdošanu, kā arī tiesu prakses materiālus, izdarīt atbilstošus secinājumus par likumdošanas piemērošanu attiecībā pret nepieciešamu aizstāvēšanu tādi ir dota diplomdarba uzrakstīšanas mērķi.

Sākot apskatīt nepieciešamās aizstāvēšanās jēdziena saturu Krimināllikumā, vēlams un par vajadzīgs būtu šī institūta vēsturiskās attīstības izklāsts. Zināmu skaidrību šajā jautājumā vieš Solveigas Līces komentārs.

Nepieciešamā aizstāvēšanās savu vai cita personisko vai mantisko labumu aizsargāšana apstākļiem piemērotiem līdzekļiem pret nelikumīgu, tiešu apdraudējumu. Senatnē to pieļāva neierobežotos apmēros. Vēlāk valsts vara uzsāka cīņu pret privātpersonu tiesībām izrēķināties ar saviem pretiniekiem, un tagad likumi nosaka, kad un kur nepieciešamā aizstāvēšanās pielaižama.

Romiešu tiesībās un itāļu statutārās tiesībās nepieciešamo aizstāvēšanos pieļāva plašos apmēros. Turpretī Karolinā nepieciešamā aizstāvēšanās atļauta tikai kā subsidiars līdzeklis (t.i., ja nav iespējams aizbēgt). No tā laika nepieciešamo aizstāvēšanos arvien vairāk ierobežo, un 18.gs. (arī 1810.g. Code penal) to pieļauj vienīgi dzīvības un miesas neaizskaramības aizsargāšanai.