Slēpošana – veidi un vēsture olimpiskajās spēlēs

Slēpes ir ierīce, kas palielina atbalsta laukumu un atvieglo pārvietošanos pa sniegu, purvu vai ūdeni. Slēpes bija pazīstamas jau neolītā. Bija pazīstamas divu veidu slēpes – brienamās un slīdslēpes. Ziemeļeiropā slēpes bija dažāda garuma, kreisajai kājai bija gara slēpe, labajai – īsa ar kuru atgrūdās. Urālos izplatītas īsas slēpes ar zvērādu apakšā, jo tā novērsa atpakaļ slīdēšanu. Mūsdienu slīdslēpes klasificē pēc lietošanas veida: sporta (distanču, kalnu slēpošanas, slaloma, frīstaila slēpes, slēpes lēkšanai no tramplīna), tūristu slēpes, mednieku slēpes, bērnu slēpes un ūdens slēpes. Slēpes izvēlas atbilstoši auguma garumam un pēc tā, pa kādām trasēm domāts braukt. Nūjas izvēlas tikai pēc auguma garuma.

Slēpošanas sacensības notiek kalnu slēpošanā, kurā ietilpst nobrauciens un slaloms, distanču slēpošanā, kurā sportisti sacenšas dažāda garuma distancēs, un stafetes slēpošanā, kā arī lēkšanā no tramplīna.

Slēpotājiem nepieciešams silts, vēja un ūdens necaurlaidīgs apģērbs. Parasti tas ir spilgtās krāsās, lai sportists būtu labi pamanāms.

Kalnu slēpošanai atkarībā no sacensību veida un sportista izvēles lieto atšķirīga garuma slēpes. Distanču slēpošanai slēpes ir garākas un šaurākas nekā kalnu slēpošanai.

Nūjas gatavo no izturīga, viegla materiāla, piemēram, alumīnija. Spārniņš nūjas galā neļauj tai pārāk dziļi iegrimt sniegā. Nūjas distanču slēpošanai ir garākas nekā kalnu slēpošanai.

Slaloma zābaki piestiprināti pie slēpēm ar speciālu mehānismu, kas kritiena gadījumā ļauj tiem viegli atdalīties. Distanču slēpošanas zābakiem papēdis var brīvi kustēties.

NOBRAUCIENS – visātrākais sacensību veids, kurā sportisti pa speciālu trasi brauc no kalna.