Smēķēšana - aktuāla problēma jauniešu vidū

Latvijas pieaugušo iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma 2000.gada dati rādīja, ka vecumā no 15 līdz 64 gadiem 51,3% vīriešu un 18,2% sieviešu bija ikdienas smēķētāji. Turklāt vairāk kā puse (51,4%) respondentu atzīmēja, ka tiek pakļauti pasīvai smēķēšanai mājās. 20,0% vīriešu un 9,4% sieviešu bija spiesti elpot ar tabakas dūmiem piesārņotu gaisu darba vietā vairāk nekā piecas stundas dienā. Latvijā strauji pieaug ikdienas smēķētāju skaits pusaudžu vidū. Ikdienas smēķētāju skaits starp 15 gadus veciem zēniem pieaudzis no 4,9% 1990.gadā un 8,2% 1993.gadā līdz 27% 1997.gadā, savukārt 15 gadus vecām meitenēm attiecīgi no 0,8% un 3,0% līdz 12%.

1492.gada 12.oktobrī admirāļa Kristofora Kolumba slavenās flotes kuģa „Pinta” matrozis Rodrigo Triana iekliedzās: „Priekšā zeme!”

Ļaudis, vērtīgo kravu un lielgabalus izdevās izglābt, taču uz palikušā vismazākā kuģīša „Nina” nebija iespējams izvietot divu kuģu ekipāžas. Trešais kuģis „Pinta”, kuru komandēja Martins Pinsons, Kolumbu pameta. „Santa Maria” paliekas izmantoja, lai uzbūvētu fortu „Navidad”. Fortā palika daļa jūrnieku. Kolumbs ar pārējo ekipāžu devās uz Eiropu, atstājis par savu vietnieku mūku Fra Romene Pano. Palikušie matroži bija pirmie eiropieši, kuri no vietējiem iedzīvotajiem iemācījās smēķēt. Un kaut arī pēc ticīgo spāņu priekšstatiem dūmus caur nāsīm varēja pūst vienīgi velni. Daudziem matrožiem un arī admirālim iepatikās šī nodarbība.

Protams, tabakas straujo izplatīšanos veicināja tās brīnumainā īpašība – radīt ļoti grūti pārvaramo tieksmi smēķēt. Tagad mēs zinām par nikotīna narkoloģiskajām īpašībām, taču tolaik tabakai piedēvēja neparastu iedarbību. Tā, piemēram, uzskatīja, ka tabakai ir ārstnieciskas īpašības, ka tabakas dūmi atbaida slimības, ļaunus garus utt. Tabaku uzskatīja gan par stimulējošu, gan par nomierinošu līdzekli. Tabakas lapas izmantoja kā zāļu vielu.

Sengrieķu vēsturnieks Hērodots (5.gs. p.m.ē.), aprakstot skotu dzīvesveidu, piemin augu dūmu ieelpošanu, lai iegūtu mundrumu un spēku. Arī seno ķīniešu hronikās ir norādījumi par degošu augu dūmu ieelpošanu. Dažu augu dūmus ieelpojuši arī Āfrikas iedzīvotāji. Senajā Grieķijā un Romā dažādu svētku un ceremoniju laikā tika praktizēta apdūmošana ar degošām smaržzālēm. Acīmredzot tā radusies katoļu un pareizticīgo baznīcās pastāvošā paraža dedzināt kvēpināmajā traukā Somālijā un Arābijas pussalā sastopamo balzamaugu sacietējušo sulu – vīraku.

Iespējams, ka arī Amerikas indiāņiem tabakas smēķēšanas pamatā ir reliģija. Ievērojuši dažādu augu dūmu iedarbību uz organismu, viņi sāka to uzskatīt par burvestību. Tā acīmredzot tabaku dažādos veidos sāka lietot reliģiskajās ceremonijās. Ne velti priesteri, aizkūpinot pīpi, pirmos dūmu mutuļus izpūta saules virzienā, jo tur, pēc indiāņu ticējumiem, mīt visa esošā dievs Manita.

18.gs. 30.gadu vidū ievērojamais zviedru zinātnieks Kārlis Linnlejs, dzīvnieku un augu valsts klasifikācijas radītājs, deva tabakai ģints nosaukumu „nikotiana” – par godu Žanam Niko, kurš pirmais sāka kultivēt tabaku Eiropā.

Franču sūtnis Portugālē Žans Niko 1559.gadā pasniedza kaltētas tabakas lapas Francijas karalienei Katrīnai Mediči un ieteica tās ostīt, lai novērstu galvassāpes, kuras bieži mocīja karalieni. Tabakas aromāts sāpes mazināja. Niko par to bija uzzinājis no spāņu botāniķa un ārsta Nikolaja Menardesa. Menardess bija publicējis grāmatu, kurā viņš tabaku aprakstīja gandrīz vai kā universālas zāles pret visām slimībām. Tabakas šņaukšana guva piekritējus galma aprindās, bet Katrīnas dēla Franciska II laikā, kurš arī cieta no migrēnas, tā kļuva par modes lietu. Ludviķa XIV laikā tabakas šņaukšana tika iekļauta galma etiķetē.

Tabakas pulveris bija kaut kur jāglabā, un juvelieri nelika uz sevi gaidīt. Tika izgudrota tabakdoze, kas kļuva nepieciešama katram „tabakas putekļu” cienītājam. Tabakdozes bija īsti mākslas darbi. Augstu meistarību tabakdožu apdarē sasniedz arī miniatūru glezniecības meistari. Muzejos vēl mūsdienās piesaista uzmanību šie zeltā un sudrabā, dārgakmeņos un spilgtās krāsās zaigojošie izstrādājumi.