Sociālais gadījums veselības aprūpē
Mans pamatdarbs saistās ar sociālo darbu pašvaldībā. Ir nācies nereti saskarties ar dažādām medicīniska rakstura problēmām un to risināšanas veidiem. Jāatzīst, kad dzīves un darba pieredze ar mediķiem ir bijusi daudzveidīga.
Ir pozitīva sadarbība ar ātrās palīdzības darbiniekiem un slimnīcas uzņemšanas nodaļas speciālistiem, ar ķirurģijas, terapijas nodaļu ārstiem un personālu, kā arī ar dažiem no ģimenes ārstiem. Ģimenes ārsti manā skatījumā nemaz nav tie pozitīvie tēli veselības aprūpē, kaut arī viņu rokās ir atbildība par indivīda un sabiedrības veselību.
Ir izveidojusies ļoti cieša sadarbība ar Tuberkulozes dispanseru. Mums pagastā ir bijuši trīs tuberkulozes saslimšanas gadījumi, kad slimnieki ir jāizolē no sabiedrības un jāievieto specializētajā ārstēšanas iestādē. Visos trijos gadījumos, pacienti tika aizvesti piespiedu kārtā pret savu gribu. Šobrīd viņi ir apārstēti un izprot savas slimības draudu, regulāri veic pārbaudes un ārstēšanās kursu. Šie cilvēki nāk no trūcīgām ģimenēm, kur saslimšanai ir pakļauti arī ģimenes locekļi. Pateicoties veiksmīgai sociālo darbinieku sadarbībai ar tuberkulozes dienesta speciālistiem, šīs slimības izplatība ir ierobežota.
Savukārt ne tik pozitīva sadarbība ir izveidojusies ar ģimenes ārstiem. Man vairākkārt ir nācies saskarties ar ģimenes ārstiem, kas vienlaicīgi izrādās ir speciālisti gan terapijā, gan ķirurģijā un bez maz vai ginekoloģijā. Tas skan ironiski, bet tā ir realitāte. Piešķirto valsts līdzekļu veselības aprūpei uz iedzīvotāju ir ”nepietiekami”, lai pacientu nosūtītu pie attiecīgā speciālista, tāpēc ģimenes ārsts, visa veida ārstēšanu uzņemas uz saviem pleciem. Tas skan neloģiski, bet ar šāda veida gadījumiem man ir nācies vairākkārtīgi saskarties. Par to ziņo arī vairākkārt mani klienti.
