Sociālās attīstības

Darbs iespiests saskaņā ar RTU Humanitārā institūta Padomes 2003. gada 22. aprīļa sēdes lēmumu, protokols Nr. 36.

Arī daudziem sengrieķu domātājiem sabiedrība ir identa valstij. Viedokļi atšķīrās galvenokārt jautājumā par sabiedrības (valsts) rašanos. Protagora uzskatos atrodami sabiedriskā līguma aizmetņi: nerakstītie dabas likumi nevienam negarantē iztikšanu un izdzīvošanu. Katrs rīkojas pēc saviem ieskatiem. Cilvēki viens otru apkaro. Lai izdzīvotu, cilvēki vienojas par to, kas ir labs un kas ir slikts – iedibina likumus un morāles normas, kas ir sabiedrības (valsts) pamats. Platons izcēlis darba dalīšanas nozīmi sabiedrības tapšanā, jo uzskatīja, ka cilvēki apvienojas, lai palīdzētu cits citam atkarībā no dvēseles spējām (prāta, gribas, dziņām un jūtām), katram (filozofiem, karavīriem, ražotājiem) ir jāveic savs uzdevums. Aristotelis izvirzīja ideju par to, ka sabiedrības pamats un sākums ir ģimene. Viņš nodalīja valsti no sabiedrības, jo valsts ir sabiedrības attīstības augstākā forma. Sabiedrība ir kopība, kurā “cilvēki apvienojas, lai gūtu labumu un sagādātu to, kas nepieciešams dzīvei”[1]. Kopības formu attīstība: ģimene (saime) – ciemats – polisa.

A.Rubenis raksta: “Homēra laikā (XI IX gs.p.m.ē.) vārds polisa apzīmēja vienkārši norobežotu, aizsargātu vietu (varētu teikt – pilskalnu), kas pamazām kļuva par administratīvu centru. Arhaikā (VIII –VI gs.p.m.ē.) par polisu dēvē daudz plašāku apmetni, kas izauga senā pilskalna aizsardzībā, pašam pārvēršoties par “augšējo pilsētu” – akropoli. Akropole kopā ar izaugušo priekšpilsētu veidoja pilsētu, t.i., centrālo apmetni. Vienlaicīgi ar vārdu polisa apzīmēja valsti, kas praktiski sakrita ar pilsētu un tās kontrolēto teritoriju, kā arī – un tas no grieķu viedokļa bija izšķirošais – pilsoņu kolektīvu, kas respektēja šo valsti”[51].

Aristotelim polisa ir augstākā iespējamā cilvēces kopības forma un valstī noslēdzas cilvēku politiskās dabas ģenēze. Īpašu vērību Aristotelis pievērš valsts iekārtu veidiem, pamatojot, kāpēc vieni ir labāki, bet citi sliktāki.

Senās Romas domātāji tikai atkārtoja vai papildināja sengrieķu atziņas. Tā, piemēram, Lukrēcijs Kārs domāja, ka cilvēki apvienojas sabiedrībā, meklējot sev labumu, jo kopā ir drošāk, vairāk var paveikt, iegūt vairāk zināšanu[39]. Vislielāko ieguldījumu sabiedrības izpratnē romieši deva ar savu tiesību teoriju.

Patristikas un sholastikas domātājiem nav īpašas intereses par sabiedrību. Tajā laikā, t.i., viduslaikos ar sabiedrību saprata cilvēku kopību, kuras vienojošais pamats ir kristietība (Societas Christiana).

Līdzīgs viedoklis atrodams mūsdienu kristīgajā sabiedrības mācībā. Ā.Brumanis raksta: “Visdziļāko vienību cilvēku starpā īsteno iesaistīšanās Kristus miesā, saņemot kristību un tādā veidā nonākot Dieva Vissvētās Trīsvienības kopībā. Vienīgais un trīsvienīgais Dievs ir radījis cilvēku pēc savas līdzības. Tādā veidā paša Dieva sabiedriskums, kas slēpjas trīs dievišķo personu – Tēva, Dēla un Svētā Gara vienībā, ja tā drīkstētu teikt, atspoguļojas cilvēku sabiedriskumā. [..] Kādi tad spēki, kas veicina sabiedriskās saites, ir atrodami cilvēkā? Ar šādiem spēkiem, piemēram, dzimuminstinktu, patstāvības, agresivitātes, spēļu un citiem instinktiem, nepietiek, lai nodrošinātu patstāvīgas saites sabiedrības iestādījumos. Ar tiem nepietiek arī tad, kad šie spēki darbojas kopā. Tie ir tikai vērā ņemami faktori, nekas vairāk. Sabiedriskās saites uztur galvenokārt divi spēki – tieksme atdarināt un mīlestība. Atdarināšana parādās vecāku un viņu bērnu, kā arī audzinātāju un audzēkņu attiecībās. Sabiedriskās saites pieprasa atbildību, personīgu izšķiršanos, jūtu vienību un dažkārt arī nesavtīgu mīlestību, kas kļūst par uzupurēšanos. [..] Cilvēks jau no pašiem pirmsākumiem ir bijusi sabiedriska būtne. Jau Bībelē radīšanas stāstā ir atklāts, ka Dievs nav gribējis, lai cilvēks būtu viens, un tāpēc tam par dzīvesbiedri radījis sievieti. Tādējādi ģimene ir pirmā sabiedrības šūniņa. Cilvēkam ir vajadzīgs palīgs, tāpat viņam vajadzīga sabiedrība un sakari ar citiem. Sabiedrība plašākā nozīmē ir patstāvīga atsevišķu cilvēku grupa, kuri tiecas sasniegt kopēju mērķi. Ja sabiedrību uztver šādi, tad to var dēvēt par kopienu. Pāvestu sociālajās enciklikās abi šie termini tiek uzskatīti par sinonīmiem, par sabiedrību dēvējot ikvienu sabiedrības organismu – kā ģimeni, tā valsti. Arī II Vatikāna dokuments Gaudium et Spes nešķir abus šos terminus. Cilvēks kā neatkarīga, ar prātu apveltīta un brīva būtne ir dzīvs sabiedrības loceklis, kas aicināts īstenot savu būtību saskaņā ar apkārtējo vidi. Cilvēka personību raksturo sabiedriskums. Bez saskarsmes ar citiem cilvēkiem viņš nespēs attīstīties. Tāpēc var apgalvot, ka sabiedrība ir personu kopiena, kas sasniedz savus mērķus ar visu cilvēku aktīvu un atbildīgu līdzdalību”[8].