Sociālās vērtības bizantijas literatūrā

Bizantijas impērija sāka pastāvēt 4 gadsimtā , austrumromas impērijas teritorijā un pastāvēja līdz pat 15 gadsimtam. Par 11 gadīgu Bizantijas impērijas vēsturi mēs zinām pateicoties arī Bizantijas rakstniekiem – vēsturniekiem, filozofiem, dzejniekiem, kuri savos darbos atspoguļoja sociālo, reliģisko, militāru, politisku dzīves pusi.

Bizantijas literatūra neradās patstāvīgi, uz to ietekmēja gan sīriešu literatūra, gan kristiešu literatūra, gan arābu, gan romiešu, bet vislielākā ietekme ir vērojama no grieķu literatūras, daudzie zinātnieki – filoloģi pat uzskata, ka Bizantijas literatūra parādījās ap 6 – 7 gadsimtu, kad grieķu valoda kļuva galvenā Bizantijā.

Laika gaitā , mainoties sabiedrībai, mainījās arī morālas vērtības, kopā ar tiem mainījās arī literatūra un literatūras uzdevumi. Tātad balstoties uz Bizantijas impērijas vēstures laikmetu periodizāciju , var izveidot literatūras periodizāciju un sadalīt Bizantijas literatūru 2 posmos :

• Pirmais posms 4. – 7. gadsimta beigas

• Otrais posms 7.gadsimta beigas – 9. gadsimta vidus

Agrīnajām periodam ir raksturīga cīņa starp kristīgu un antīku kultūru, ka arī šajā posmā notika kristīgas reliģijas nodibināšana. Tajā periodā divi pamatvirzieni bija kristīgā sludināšana jeb pātari un klasiskā retorika. Par īpaši izplatītu un iecienītu žanru kļuva historiogrāfija. Kaut arī neilgi pastāvējusi, baznīca juta nepieciešamību iemūžināt savu vēsturi, tā radās pirmais darbs „Baznīcas vēsture” 10 sējumos, tas autors bija Eisēbijs no Cēzarejas. Paralēli tika sacerēti arī pirmie laicīgās vēsturiskās prozas darbi, piemēram,” Dievišķā Ķeizara Konstantīna dzīve”. Interesanti, ka uzbūves ziņā darbs nemaz neatšķiras no antīkas retorikas, tomēr ja tajā cildināmais personāžs parasti tika pielīdzināts kādai no Olimpa dievībām, tad šeit imperators tiek salīdzināts ar Dievu To Kungu.

Tā kā agrīnajā periodā antīkā tradīcija vēl nebija aizliegta ar likumu, daudzreiz filozofija un retorika tika lietota kā cīņas ieroči pret kristietības dogmām. Arī pirmās epigrammas līdzīgi retoriskajai prozai apraudāja aizejošās antīkās pasaules dievības un izsmēja kristietību. Šajā laikā( Justiniāna 1 valdīšanas laikā) attīstījās arī epigrammu dzeja . Epigramma ir liriska miniatūra, kam nepieciešams ļoti augstvērtīgs māksliniecisks izpildījums.To autoriem vajadzēja būt apveltītiem ar izsmalcinātai gaumi un estētisko izjūtu. Tādēļ tos galvenokārt rakstīja vai nu pārstāvji no imperatora galma vai izcili galvas pilsētas advokāti.