Sociālistiskā kustība un 1905 gada revolūcija Latvijā

Latvijā 19.gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā nebija pašvaldības. Zemi pārvaldīja Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas gubernatori un vācu muižnieku landtāgi . Kapitālistiskās konkurences apstākļos laukos bija izveidojusies spēcīga latviešu sīkgruntniecība, kas savās saimniecībās nodarbināja ievērojamu skaitu latviešu laukstrādnieku, pilsētās bija stipri audzis latviešu proletāriešu skaits, citiem bija izdevies iekļūt vidusslānī, daži bija ieguvuši ievērojamus kapitālus. Latviešu valoda netika pielaista skolās, tiesās un iestādēs. Rūpniecība Latvijā tolaik strauji auga, lielās fabrikas nodarbināja katra vairākus tūkstošus strādnieku. Viņu vairums bija politiska un sociāla nemiera pilns. Strādnieku sociālais stāvoklis bija kritisks – darba dienas ilgums pārsniedza 11 stundas, izplatīta bija sieviešu pusaudžu un pat mazgadīgo bērnu nodarbināšana rūpniecības uzņēmumos. Arodbiedrību, kas būtu spējušas aizstāvēt strādnieku intereses, nebija, jo administrācija tās aizliedza. Nereti rūpnīcu strādnieki uzsāka streikus, kuros izvirzīja ekonomiska rakstura prasības. Rīgā 1899.g uzņēmumus pārņēma plaši strādnieku nemieri, sāka demolēt rūpnīcas, beigās izcēlās asiņaina sadursme ar žandarmēriju , kurā bojā gāja vairāki desmiti cilvēku. Šo notikumu dēvē par Rīgas dumpi. Spriedze pieauga nacionālajās attiecībās. gan vācieši, gan latvieši cieta no Krievijas valdības mērķtiecīgi piekoptās rusifikācijas politikas. Lielas latviešu sabiedrības daļas acīs nelaimju galvenie vaininieki bija arī vācu baroni, mācītāji u.c. Vācu barons kļuva par nacionālās apspiestības simbolu.

Jaunajos apstākļos jaunlatviešu idejas bija zaudējušas aktualitāti. Daudzi jaunās paaudzes latviešu inteliģenti vairs nepieņēma jaunlatviešu uzskatus, viņus pat kaitināja jaunlatviešu stilā ieturētais nacionālais romantisms, kas nedeva atbildes uz sava laika sasāpējušiem jautājumiem. 90to gadu Tartu Universitātes latviešu studenti sāka iepazīties ar Rietumu izplatītajām sociālisma un marksisma idejām. Viņu vidū bija vēlāk ievērojamie Jānis Jansons Brauns, Aleksandrs Dauge un Pauls Kalniņš. 1893.gadā tolaik sabiedrībā vēl nepazīstamais Jānis Pliekšāns (Rainis) apceļoja Vāciju, kur iepazinās ar vācu sociāldemokrātiem un no kurienes atveda sociālistisko literatūru.

Latvijā 19. un 20. gadsimta mijā sāka veidoties arī strādnieku pulciņi, kas studēja un analizēja sociālisma idejas.

Revolūciju Krievijā ievadīja 1905. g.