Socioloģijas priekšmets un pamatjēdzieni

1.Sociol.priekšmets.Ar sociol. mēģināja risināt sociālās pašapzināšanās procesa Anoteiktu aspektu. Pamatlicējs franču domātājs Ogists Konts. Tiecās atklāt socioloģiskā viedokļa specifiku, gan iezīmējot tā vietu 19.gs.vidusposma vispārējā zinātnes disciplīnu hierarhijā, gan mēģinot priekšstatīt atsevišķas sabiedrības funkcionālās likumsakarības. O.K. interpretācijā sociol. ir iedalāma sociālajā statistikā, kura aplūko relatīvi noturīgas civilizācijas gaitā tapušas sistēmas ar stabilu sakārtotību, un sociālajā dinamikā, kura atspoguļo sabiedrības pārmaiņas tās attīstības pamatposmos. Sociol. uzd. definēts kādā ASV izdotajā grāmatā kā visa sociālā zinātniska izpēte cilvēka dzīves nosacījumos. Sociol. eksistē pateicoties faktam, ka vīrieši un sievietes universālā veidā organizē savu eksistenci sociālās formās institūtos un sabiedrībās; un otrādi viņi būtiski izjūt šo sociālo formu ietekmi. Noteikts jautājumu loks, kurš interesē socioloģiju, sociālo formu rašanās cēloņi un ceļi, to mijiedarbība koorperācijās, konkurences, konfliktu modeļos, sociālo formu ietekme uz cilvēku rīcību un uzskatiem, sociālo kopību rašanās, attīstības, stagnācijas un deģenerācijas procesi u.c. Citā defin. teikts: ”Sociol. ir patstāvīga, konkrēta zinātne, kura ar noteiktu jēdzienu un teoriju, metožu un empīrisko pieņēmumu palīdzību apraksta un izskaidro sabiedrības struktūru, f ju un attīstības savst. sakarības. Galvenā tematika sociālo grupu un šķiru veidošanās determinanti, sociālo konfliktu cēloņi un sekas utt.

3. Kultūra var attīstīties tikai sabiedrībā, tā ir patstāvīgs sociālais institūts. Kultūra ir relatīvi patstāvīga attiecībā pret politiku un citām procesuālām sabiedriskām sistēmām. K. sastāv no darbības, rīcības un uzvedības stereotipu avotiem un kodiem, kas iemiesoti jēdzienos, reliģijas un mākslas simbolikā un materiālās kultūras pieminekļos un tāpēc var pāriet no paaudzes uz paaudzi. Citā aspektā k. Ir pats vispārīgākais sociālais institūts cilvēku darbības likumu, noteikumu un procedūru kopums. Filozofiski vispārinošā skatījumā kultūra ir veids, kādā cilvēks cilvēciskā formā pauž savu būtību dažādiem priekšmetiem un parādībām piešķir cilvēcisku nozīmību un jēgu. K. ir cieši saistīta ar atsevišķu indivīdu, sociālo grupu un veselu tautu un nāciju dzīvesveidu. Mēdz runāt par garīgo(valoda, atziņas, ticējumi, tikumiskās normas) un materiālo kult.

(tehnoloģiskie, tehniskie sasniegumi,darbarīki,arhitekt.pieminekļi,modes materiālās izpausmes utt.).Nemateriālajā k. ietver ne vien tradicionāli par garīgo kultūru dēvētos elementus, bet arī rīcības principus un shēmas, rakstītos un nerakstītos cilvēku sadarbības un saskarsmes likumus. K. pamatelementi: simbolika, valoda, vērtības un normas. S. plaša un daudzveidīga parādība, ko speciāli pēta semiotika. Vispārīgākajā nozīmē par simboliem dēvē jēdzieniskas vai tēliskas priekšmetu un attieksmju zīmes ar noturīgu saturu. S. piem. krusts, sirpis un āmurs, ceļa zīmes, cipari, krāsas, skaņu un rakstu zīmes. Simboliska nozīme var būt arī atsevišķiem priekšmetiem, apģērbam un žestiem. Valodai ir būtiska nozīme kultūras glabāšanā, izplatīšanā un bagātināšanā. Plašākā nozīmē ar valodu saprot jebkuru simboliku un zīmes, šaurākā tikai verbālo parastajā runā un rakstos lietoto. Vērtībās kristalizējas grupu, tautu un visas cilvēces pieredze, sabiedrības locekļu priekšstati par labo un ļauno, skaisto un riebīgo, pareizo un nepareizo, indivīdam vai grupai vēlamo un nevēlamo. Reālos kultūras veidojumos tās kā vispārīgas idejas saistītas ar tautu gudrību, ar sabiedrības mērķiem un ideāliem. Sabiedrībā valdošās vērtības parasti atzīst un akceptē lielākā tās locekļu daļa, un tās izpaužas viņu personiskajās orientācijās un pārliecībā. Vērtības attīstās simbolu, mākslas un mitoloģijas ietvaros un izpaužas uzvedības un rīcības normās un principos. Normas var balstīties gan uz radnieciskas grupas, cilts vai ģimenes ilggadēju pieredzi un tradīcijām, gan uz tikumiskajiem principiem vai reliģisko pārliecību un tiesiskajām prasībām. Svarīgākās normas ievēro lielākā daļa sabiedrības locekļu, subkultūrās valdošās –parasti tikai attiecīgās grupas pārstāvji. Pamatnormām mēdz būt pakārtoti noteikumi, kas tās konkretizē.