Sodu sankcijas

Sods ir piespiedu līdzeklis, ko personai, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, šā likuma ietvaros valsts vārdā piespriež tiesa. Likumi mainās un sodi tāpat. Senos laikos bija savādāk nekā mūsu laikā, bet visur, protams, ir savi plusi un mīnusi. Noskaidrosim soda veidu atšķirību no seniem laikiem līdz mūsdienām.

Vispār likumam ir taisnība, bet dzīvē ne vienmēr viss notiek pēc taisnīgiem principiem. Mūsdienās daudzi noziedzīgie nodarījumi tiek attaisnoti ne profesionalitātes dēļ un ir ļoti svarīgi, lai atbrīvotu nevainīgu cilvēku un piemērotu soda sankcijas (apcietinājumu vai kādu citu) vainīgajam cilvēkam. Mēdz būt arī situācijas, kad noziedznieks var būt atbrīvots ar advokāta palīdzību un nākamreiz izdarītie noziedzīgie nodarījumi tiek plānoti vēl uzmanīgāk. Šāda veida situācijas ir bieži sastopamas gan noziedzīgos nodarījumos pret cilvēkiem, gan arī pret valsti (ekonomiski noziegumi). Tiesu praksē nereti sastopami gadījumi, kad nevainīgu cilvēku apvaino noziedzīgā nodarījumā, kurā viņš nav vainīgs, kaut arī visi pierādījumi ir vērsti pret viņu.

No tā izriet, ka visiem, ieskaitot policistus, tiesnešus, advokātus, ir jābūt izglītotiem Krimināllikumā, Kriminālprocesa likumā, kā arī apzināt situāciju valstī. Diemžēl pēdējo gadu laikā ir redzams, ka ne visi valsts darbinieki un ierēdņi ir izglītoti atbilstoši ieņemtajam amatam.

Mana darba mērķis ir rast un analizēt nepilnības LR sodu sistēmā, un, precīzāk, sodu noteikšanas sistēmā. Šo darba mērķi izvēlējos tāpēc, ka manā izpratnē, tas palīdzēs saprast, kāpēc tiesu prakse reizēm ir ļoti nevienveidīga attiecībā uz pietiekami skaidrām likuma normām, kā arī, ko darīt situācijā, ja arī likuma normas paredz vairākus iztulkošanas veidus, kas noved pie atšķirīgiem lēmumiem.

Pie temata iztirzājuma uzskatīju par nepieciešamu nedaudz ieskarties soda evolūcijas gaitā, kas palīdzēs izprast, ko nozīmē sods, kā tas pārveidojies laika gaitā, un kāpēc joprojām sabiedrība jūt nepieciešamību pēc tā.

Šajā darbā mēs iepazīsimies ne tikai ar sodu veidiem, bet arī ar sodu veidu vēsturi, to statistiku un iepazīsimies ar autora pieredzi, kura personiski nostrādājusi Rīgas apgabaltiesā.

Soda veidi ir laikmetīgi. Attiecīgā laikā dzīvojošiem ir sava izpratne par sodu. Kāda tā ir mūsdienās?

Krmininālsodu sistēma Latvijā, ar ko tā atšķiras no citu valstu sodu sistēmām?

Atbildes uz visiem šiem jautājumiem mēģināšu rast mana darba gaitā.

Par galvenajiem kriminālnoziegumiem, sākot no Apvienotās valsts veidošanas perioda līdz tiesībām, kas Latvijas teritorijā bija spēkā līdz 1721. gadam, tika uzskatīti – nonāvēšana, piekaušana, izvarošana, miesas bojājumi, zādzības un apvainojumi vārdiem. Sodu sistēmu veidoja nāves sods, izpirkuma maksa, naudas sods, miesas sods, izraidīšana no novada un nodošana verdzībā, iecelšana zemākā kārtā, goda atņemšana. Nāvessods tika piespriest par slepkavību ar nodomu, izvarošanu, vērtīgas lietas nozagšanu, kā arī noziegumiem pret ticību un sabiedrisko drošību. Visnežēlīgākais sods senlatviešu paražu tiesībās bija par bišu dravas apzagšanu, izpostīšanu – vainīgajam tika izritinātas zarnas ap apzagto bišu koku. Pastāvēja vairāku veidu nāves sodi – pakāršana, sadedzināšana uz sārta, galvas nociršana, saciršana gabalos, saraustīšana uz rata, izkausēta metāla ieliešana rīklē. Naudas sods, spriežot pēc XIII.gs. avotiem, ir bijis sodu sistēmas galvenais elements. XVIII. un XIX.gs. Latvijas sodu sistēmas centrā bija miesas sodi. Par laulības pārkāpšanu (ja pārkāpējs tika notverts nozieguma brīdī) likums paredzēja galvas nociršanu. Ap 1532. gada krimināllikums paredzēja arī noziedznieku līdzzinātājus un zagtas mantas slēpējus – mājas saimnieks tika iecelts kalpa kārtā.