Spānija: Eiropas dienvidu kultūra un vēsture

Spānija atrodas Eiropas dienvidrietumos, tā aizņem Pireneju pussalas lielāko daļu. Z Biskajas līcis, R Atlantijas okeāns, D un A – Atlantijas okeāns. Spānija ir trešā lielākā valsts Eiropā, un tai pieder divas salu grupas – Kanāriju salas Atlantijas okeānā(1150 km uz DR no Kadisas un 150 km no Marokas) un Baleāru salas Vidusjūrā, kā arī divas nelielas teritorijas Ziemeļāfrikā. Gibraltāra šaurums atdala Pireneju pussalas galējo dienvidu punktu no Marokas, un Spānija ir it kā tilts starp divām pasaules daļām – Eiropu un Āziju. Spānijas D – Marroki rags un ZR – Finisterres rags. ZA no Francijas Spāniju atdala Pireneju kalni. Spānijai ir sauszemes robežas ar Franciju, Portugāli, Andoru un Gibraltāru(L BRIT.). Jūras robežas Spānijai ir ar Maroku un Alžīriju. Gibraltāra šaurums starp Spānijas D galējo punktu un Marokas ziemeļu piekrasti ir tikai 13 km plats.

Šeit novērojama liela klimatiskā dažādība, sevišķi ziemā, ir raksturīga Spānijas iezīme. To nosaka Spānijas reljefs – augstās plakankalnes un klanu grēdas, kā arī Vidusjūras un Atlantijas okeāna tuvums. Ziemeļu daļā visu gadu valda mitrs klimats, austrumu un dienvidu piekrastēs un salās ir maiga ziema, savukārt iekšzemē ziema var būt visai barga. Vasarā visā Spānijas teritorijā, izņemot kalnu zonas, ir karsta.

Tomēr pārsvarā Spānijā izšķir trīs klimatiskos apgabalus. ZR dominē jūras klimats, jo pašu piekrastes apgabalu ietekmē Atlantijas okeāns. Tam raksturīga maiga ziema un silta vasara, bieži līst lietus. Kalnu nogāzēs zaļo pļavas, bet pakājē aug kastaņu, augstāk – ozolu un dižskābaržu meži, ko nomaina priežu meži.

A un D piekrastei raksturīgs vidusjūras tipa klimats – lietaina bezsala ziema un karsta, sausa vasara. Šeit aug olīvkoki, korķozoli. D piekraste ir vissiltākais rajons, kur var audzēt pat rīsus. Atrodas daudz vīnadārzu.

Spānijas vidienē valda kontinentāls klimats. Vasara ir karsta, pat +400C. Ziemā ir sniegputeņi un temperatūra noslīd pat līdz 100C, nokrišņu ir mazāk. Augājs ir samērā nabadzīgs – ērkšķaini krūmāji, halfazāle.

Ziemeļspānijas lielāko daļu aizņem dižskābaržu mežs, tajā dzīvo cauna, kas ir nakts dzīvnieks, vālodzes, koki ar biezu lapotni – tie nelaiž cauri gaismu, nomāc pameža veidošanos.

Vecajos ziemeļu mežos dominē trīs ozolu sugas – parastais ozols, Pireneju ozols un mūžzaļais akmeņozols, kuri veido ozolu mežus. Ozoli apgādā vairāk nekā 300 dzīvnieku sugas, tādas kā mežacūkas, vāveres un dzenīšus, sīļus. Kastaņkoku meži atrodas vietās, kur augsne ir sausa un skāba. Pašas kastaņas koksne ir cieta un izturīga, bet viegli šķeļama, tās lapas ir lielas ar asām, robotām malām, masīvi, skraji zari. Dzīvo sikspārņi – nakts dzīvnieki, zīlītes un citi putni.

Runājot par derīgajiem izrakteņiem, šai ziņā Spānija pārāk neizceļas, piemēram, uz tādas valsts kā Ukraina, Krievija ... kurām tie ir daudz vairāk. Spānijas A daļā atrodas brūnogļu un lignītu ieguves vieta, bet vidienē, nedaudz uz Z pusi, atrodas tāda derīgā izrakteņa ieguves vieta kā dzīvsudraba rūdas, kā arī cinka ieguves vieta.