Spānijas ģeogrāfiskais tāvoklis

Spānija atrodas Pireneju (Ibērijas) pussalā, Eiropas galējos DR. No pārējās Eiropas Z šo pussalu atdala Pireneju kalni. Ziemeļos tās krastus apskalo Biskajas līcis, R plašais Atlantijas okeāns, A – Vidusjūra. Robežvalstis ir Portugāle, Francija, Andora un Gibraltārs, kas pieder Lielbritānijai. Dienvidos Gibraltāra jūras šaurums savieno Vidusjūru un Atlantijas okeānu. Tā šaurākajā vietā Spāniju no Āfrikas šķir tikai 13 km. Vidusjūras ūdens saulē iztvaiko un kļūst sāļāks par Atlantijas okeāna jūras ūdeni. Ūdens caur šaurumu plūst abos virzienos: Atlantijas okeāna ūdens ar virsas straumi plūst uz A, bet sāļāko Vidusjūras ūdeni dziļuma straume nes pretējā virzienā – uz rietumiem.

Spānijā izšķir trīs klimatiskos apgabalus. ZR dominē jūras klimats, jo plašu piekrastes apgabalu ietekmē Atlantijas okeāns. Tam raksturīga maiga ziema un silta vasara, bieži līst lietus. Kalnu nogāzēs zaļo pļavas, bet pakājē aug kastaņu, augstāk – ozolu un dižskābaržu meži, ko nomaina priežu meži. Audzē kukurūzu, kviešus.

Spānijas A un D piekrastei raksturīga Vidusjūras tipa klimats – lietaina bez sala ziema un karsta, sausa vasara. Piemēram, Barselonā janvāra vidējā temperatūra ir +9 C un jūlijā + 26 C, bet netālu no pilsētas Seviljas D gaisa temperatūra jūlijā dažreiz pat pārsniedz +47 C. Ar 300 līdz 600 mm nokrišņu gadā Spānija nesasniedz pat pusi no vidējā rādītāja Eiropā. Bez tam niecīgais ūdens daudzums ātri vien atkal ietek piecās lielajās Spānijas upēs Duero, Ebro Gvadjanā (Guadiana), Taho (Tajo) un Gvadalkivirā (Guadalquivir).