Spīdala no Lāčplēša eposa

Spīdala virsaiša Aizkraukļa meita; pretstatā Laimdotai viņā parādās sieviešu „ļaunumi netikumos”. Spīdala ir Lāčplēsim „ļauna darītāja”, sadarbojas ar Veco raganu un Kangaru pret Lāčplēsi, cenšas viņu šķirt no Laimdotas, pazudināt, vēlas viņa nāvi. Eposa varone ir „īsta skaistule”, „dīvaini lunkana”, ar „dedzīgām”, „zvērošām”, „zvēroti dedzīgām”, „dzirksteļu sprēgošām”, pat „ugunij līdzīgām acīm”. Darba lielākajā daļā viņa ir ragana, kaut arī ne vienmēr tieši vērojama kā tāda. Ne aiz kāda aprēķina, bet savas „kaislās sirds” skubināta viņa ir zīmējusi velnam derību „kaislībā ar savām asinīm”. Naktīs Aizkraukļa meita melnā raganu rotā, zeltotām kurpēm kājās slepeni atstāj tēva pili un dodas savās raganas gaitās. Staburadze Spīdalu min blakus Kangaram, kā arī Lāčplēsis kādā epizodē sakarā ar Laimdotas pazušanu raksturo abus pilnīgi vienādiem vārdiem:

Vērsdamās pret Lāčplēsi, kas ir tautas varonis, Spīdala līdz ar to faktiski vēršas pret visu tautu. Taču atšķirībā no Kangara viņas konfliktam ar Lāčplēsi ir tīri individuāls, pilnīgi personisks pamats: viņa nenostājas pret Lāčplēsi kā pret tautas varoni. Arī Kangara nostājā pret Lāčplēsi ir daži tīri personiski motīvi, taču visumā viņa rīcībai ir daudz plašāks un dziļāks pamatojums. Tādēļ Spīdala kā Lāčplēša ienaidniece nav vienādojama ar Kangaru. Tādēļ viņa beidzot arī spēj rast pareizu ceļu. Viņa atsakās no saviem maldiem, no derības ar velnu, nožēlo un labo savas kļūdas, kļūst par Lāčplēša un Laimdotas draugu, rod sev vietu tautas cīņa pret iebrucējiem.