Sporta ietekme uz jauniešu gribasspēku

Protams, rodas jautājums, kādēļ pētīta tika tieši sporta ietekme, turklāt jauniešu vidū, nevis kāda cita faktora ietekme uz citas vecuma grupas cilvēkiem. Sports ir viens no izplatītākajiem gribas attīstības veidiem. Sporta nodarbības uzstāda paaugstinātas prasības sportista personībai, it īpaši pašapziņas sfērai un gribai. Uzstādīt un sasniegt mērķus ir svarīgi katram cilvēkam, un sportisti mācās pārvarēt mērķu sasniegšanas grūtības caur fizisku darbu.Turklāt arī pats autors aktīvi nodarbojas ar sportu un ir jaunietis, tādēļ sava loma ir arī vēlmei izzināt sporta ietekmi uz pašu.

Ir saprotams, ka arī citi cilvēki vēlētos uzzināt, kādu ietekmi sports atstāj gan uz pašu, gan uz citiem cilvēkiem (Piebilde: ar sportu tiek saprasti regulāri treniņi katru dienu, piedalīšanās sacensībās, utt..). Šāds pētījums palīdzētu veicināt izpratni par gribas lomu sportā, tās nozīmi, kā arī sporta ietekmi uz gribasspēku jauniešu vidū. Attiecīgi var cerēt, ka tas pamudinās viņus nodarboties ar sportu, kas palīdzēs samazināt alkoholismu un bezjēdzīgu klaiņošanu pa ielām.

ZPD mērķis –izpētīt sporta ietekmi jaunieša( tes) gribasspēka veidošanā.

Pētījuma bāze: 25 Daugavpils Valsts ģimnāzijas 10. klašu audzēkņi un 25 Daugavpils Volejbola skolas 10.klašu audzēkņi.

Pati gribas pētīšana ir aizsākusies līdz ar cilvēka uzvedības pētīšanu. Cilvēka uzvedību nosaka gan dažādi ārēji fizioloģiski faktori, gan arī sarežģīti psiholoģiski mehānismi, no kuriem galvenais ir tieši gribasspēks. E.P.Iļjina grāmatā “Gribas psiholoģija” ir attēlota šāda shēma:

Determinācija – cilvēka iekšēja noteiktība, kura diktē viņa rīcību dažādās situācijās.

20.gs. vidū populāra bija teorija, kura definēja gribu kā refleksus, kuri sākas ar kādu noteiktu kairinājumu. Šīs teorijas pamata bija Čārlza Darvina pieņēmums, ka cilvēki ir cēlušies no dzīvniekiem, tādēļ arī citu nozaru zinātnieki centās līdz minimumam samazināt atšķirības starp tiem. Viens no slavenākajiem šīs teorijas izveidotājiem un piekritējiem bja krievu fiziologs I.M.Sečenovs. Viņš uzskatīja, ka visu ārējo cilvēka aktivitāti, ieskaitot pienākuma jūtas, patriotismu, utt., veido refleksi, nevis kāda abstrakta griba. Tas nozīmē, ka cilvēka uzvedības iemesls ir materiāls (reflekss), jo kairinātāji arī ir materiāli (I.M.Sečenovs, 1947.). Īpašu uzmanību viņš pievērsa patvaļīgajai cilvēka aktivitātei, un pirmais no refleksorās teorijas piekritējiem izdalīja tajā arī psiholoģiskus mehānismus. Citēju: “Katrā situācijā griba ir spējīga izrādīt ne tikai situācijai atbilstošu darbību, bet jebkuru no refleksiem, kādi vispār ir zināmi. Griba nav kaut kāds neidentificējams aģents, kurš izrīko tikai kustības – tā ir prāta darbīgā puse, kura vada kustības kaut kāda iemesla dēļ, brīžiem pat pārkāpjot izdzīvošanas instinkta robežas.” Diemžēl turpmākajā zinātnieka darbībā patvaļīgā regulācija atkal tika novesta pie nosacījum reflektorās, un cilvēka uzvedība atkal tika pētīta kā mašīnveidīga.

Laika gaitā ir izveidojušies vairāki novirzieni, atšķirīgi saprotot jēdzienu “griba”: