Sporta loma skoleenu stajas uzlaboshanai

Balstoties uz skolas medmāsas informāciju, skolā ir 35% skolēni ar nepareizu stāju, tas ir liels skaits un domāju, ka to var uzskatīt par problēmu.

Izpētīt un pierādīt fiziskās audzināšanas nodarbību labvēlīgo ietekmi uz cilvēka organismu.

Fiziskā audzināšanā – vispārīgās audzināšanas sastāvdaļa; izglītības sistēmā speciāli organizēts pedagoģisks process vispusīgi attīstītās personības veidošanai. Ģimenē, pirmsskolas bērnu iestādēs, skolās un augstākās mācību iestādēs veido vienotu sociālās darbības sfēru, kuras mērķis ir nostiprināt veselību, gatavot topošo paaudzi darbam.

Skolēna fiziskā audzināšana skolēnu fiziskā sagatavotība ir neatņemas harmoniski attīstītās personības komponents. Ģimenē, skolā un ārpusskolas mācību iestādēs veido vienotu higiēniski pamatotu fiziskās kultūras un veselības nostiprināšanas režīmu. tās galvenie uzdevumi nostiprināt skolēnu veselību, sekmēt norūdīšanos un darbaspēju palielināšanu; veidot pārliecību, ka rūpes par veselību ir sabiedrības pienākums; iemācīt galvenos kustību veidus, lai tos izpildītu dažādos apstākļos; attīstīt galvenās fiziskās īpašības, veidot iemaņas un paradumus patstāvīgi nodarboties ar fiziskajiem vingrinājumiem, audzināt nepieciešamību sevi fiziski pilnveidot; attīstīt skolēniem organizatora prasmes un iemaņas sagatavot fiziskās kultūras aktīvistus. Izlaiduma klašu skolniekiem jākārto ieskaite fiziskajā audzināšanā; tajā ietilpst arī praktisko normatīvu izpilde. Vecākiem jārūpējas, lai visu veidu nodarbībām bērniem būtu piemērots inventārs (tērps, slēpes, slidas, ragaviņas, bumbas, lecamauklas, u.c.).

1.1. Fiziskā audzināšana kā līdzeklis skolēnu vispusīgā attīstībā un stājas veidošanā

Fiziskai kultūrai ir tikpat sena vēsture kā sabiedrībai. Tā radās jau pirmatnējā iekārtā, kur tai kā kopējās kultūras daļai pamatnozīme bija darbs. Fiziskie vingrinājumi cieši saistījās ar darba procesā nepieciešamo fizisko īpašību attīstību. Spēlēs, rotaļās un vingrinājumos cilvēks atdarināja medību, reliģisko rituālu, sadzīves darbības un attīstīja spēku, izturību, veiklību, gribu. tādējādi pirmatnējās sabiedrības fiziskās kultūras īpatnība bija tās ciešā saistība ar darbu un sadzīvi.

Verdzības iekārtā radās atšķirības starp fizisko un garīgo darbu. Vēsturnieks L. Kuns vērš uzmanību uz to, ka arī fiziskajiem vingrinājumiem bija šķirisks raksturs. Šim periodam raksturīgs militārs virziens. paralēli dejām, attīstījās loka šaušana, paukošana, cīņa, akrobātika, zirgu sacensības.

Valdošā šķira rīkoja svētkus un antīkās olimpiskās spēles tas liecina par augstu fizisko attīstību.

Feodālajā iekārtā lielu nozīmi ieguva militārā sagatavotība. Kareivji nodarbojās ar skriešanu, lēkšanu, cīņu, peldēšanu, paukošanos. Feodālajā iekārtā fiziskās audzināšanas attīstību stipri bremzēja katoļu baznīca, ar kuras palīdzību nostiprinājās valdošā šķira.

Viduslaikos netika pievērsta īpaša nozīme jaunatnes fiziskajai audzināšanai.

Renesanses laikā palielinājās fiziskās audzināšanas pedagoģiskā nozīme. Ideāls kļūst harmoniski attīstīts cilvēks. Cilvēki sāka apzināties fizisko vingrinājumu nozīmi veselības nostiprināšanā. Attīstījās un pilnveidojās arvien jauni sporta veidi, nodarbojās ar vieglatlētiku, futbolu, vingrošanu, cīņu, peldēšanu, svarcelšanu, golfu.

Šajā laikā radās marksisma mācība par vispusīgi attīstītu cilvēku. Sākot ar XIX gs. otro pusi, tika pievērsta nopietna uzmanība jauniešu audzināšanai un fiziskajai attīstībai, lietojot metodes, kuras veicina cilvēka vispusīgu fizisko un garīgo attīstību.