SPT jēdziens, priekšmets un sistēma

St.publ.ties objekti – visi materiāli un nemateriāla rakstura jautājumi, darbība vai atturēšanās no rīcības par ko valstis vai citi šo tiesību subjekti stājas savstarpējās publiskajās tiesiskajās attiecībās;regulē starptautiskās politikas, ekonomikas jautājumus.

Privātās tiesības – koncentrējas uz civiltiesisku gan materiālu, gan nemateriālu tiesisko attiecību reglamentāciju, kur galvenais priekšnoteikums ir ārvalstu elements.

Publisko tiesību subjekti – valstis, nācijas, tautas, starptautiskās organizācijas, valstīm līdzīgi subjekti.

Privat.ties.subj. privātās fiziskās un juridiskās personas absolūtā vairumā precedentos.

Privat.tiesību avoti – starptautiskie līgumi (konvencijas)starptautiskās paražas, vispārējie tiesību principi, starptautisko tiesu un arbitrāžu lēmumi, valstu iekšējās tiesības, valstu nacionālo tiesu lēmumi, tiesību doktrīnas.

Tiesību avoti ir tehniskie līdzekļi, ar kuru palīdzību noteiktā valstī noteiktā periodā veido un precizē juridiskās normas. TA ir tiesību normas iekšēji organizēta satura ārējā izpausme.

Starptautiskie līgumi – līgumi, kas ietver konvencionālās normas; vienošanās starp starptautiskajiem tiesību subjektiem, kuras izstrādā līgumā pamatojoties uz saskaņotu gribu, kuras mērķis ir vienveidīgi regulēt noteiktas sabiedriskas attiecības.Civiltiesiskajās attiecībās ar ārvalstu elementu starptautiskajā līguma darbība atkarīga noratifikācijas. Rezultātā starptautiskais līgums darbojas kā nacionālo tiesību avots. Starptautisko tiesību norma piemērojama konkrētām sabiedriskām attiecībām transformējot to par valsts iekšējo normu. Starptautiskie līgumi pārasti tiek slēgti, piemēram, par tiesisko palīdzību, par tirdzniecību, ekonomisko sadarbību, par pilsoņu tiesisko statusu citā valstī, par starptautisko civilprocesu utt.

Paražas – praksē izveidojies uzvedības noteikums, kuram kompetentas valsts intitūcijas piešķir obligātu juridisku raksturu.

Tiesu precedenti tiesu lēmumi konkrētā lietā, kas ir obligāta attiecīgajām tiesu institūcijām, kā arī visām zemākās instances tiesām, izskatot analoģiskas lietas turpmāk.

Tiesību doktrīna – pazīstamu un autoratīvu juristu – zinārnieku zinātniskie darbi un viedokļi.

Juridiskā persona ir organizācija, kurai ir atsevišķa manta, kura var savā vārdā iegūt subjektīvās tiesības un uzņemties pienākumus un kas var būt prasītāja un atbildētāja tiesā.(valsts, pašvaldība, personu apvienības, iestādes, nodibinājumi, lietu kopības) Atiecībā uz jur.personām spt kontekstā jāņem vērā jur.pers tiesībspēja un rīcībspēja. Jur. Pers abas tiesības sakrīt. Jur.pers ir vispārēja un speciālā tiesībspēja. Vispārējā – tiesības iegūt civilās tiesības un pienākumus, izņemot tādas tiesības un pienākumus, kuru neatņemams priekšnoteikums ir dabiskas cilvēka īpašības. Speciālā – jur.personai ir tiesības iestāties tādās tiesiskajās attiecībās, kas nepieciešamas, lai sasniegtu likumā vai statūtos norādītos mērķus. Jur.pers statuss – regulējošo normu kopums, kas dod pamatu izveidot konkrētu juridisku personu. Normas nosaka kārtību kādā var izveidot un likvidēt juridisku personu. Statusa noteikšana dod atbildes uz jautājumiem vai persona var darboties ārpus savas “tēvzemes”, kādas ir šīs darbības formas un veidi, kādas darbības tā var veikt. Galvenie spt principi attiecība uz jur.pers. ir :

 Inkorporācijas teorija – firma pieder valstij, kur tā rēģistrēta. Šī teorija ir nepilnīga. ASV, Indija, Lielbritānija.

 Galvenās mītnes atrašanās vietas teorija. Firma pieder valstij kur atrodas tās galvenā mītne. Vācija, Francija

 Kontroles teorija – kādu valstu pilsoņiem pieder akciju pakete. Skandināvijas valstīs.

Hāgas konvencija nosaka, ka nacionalitāti nosaka pēc reģistrācijas vai atrašanās vietas likuma.