Starp veļu valsti un Latvijas valsti

Rakstu šīs rindas tieši pusceļā starp 11. un 18. novembri. Tas ir laiks, kad svētku sakarā aktualizējas valstiskās apziņas jautājumi. Tā nu ir sagadījies, ka mūsu valsts nav dibinājusies nedz pavasara cerīgā ziedonī, nedz vasaras plaukumā, nedz ziemas balstā spirgtumā, bet tieši šajā – tumšajā un drēgnajā veļu laikā. Klimatiski depresīvā laikā, kad koku zari un cilvēku dvēseles ir atkailinātas. Koki nomet lapas, lai sildītu savas saknes, un arī dvēselēm ir bailes nosalt. Pelēki miglas karogi un aprasojuši kapakmeņi – mazi brīvības pieminekļi – tāda ir veļu laika, veļu valsts simbolika.

Taču mums, dzīvajiem, pieder pašiem sava – Latvijas valsts un tai, savukārt, sava simbolika. Pelēkie miglas un sarkanbaltsarkanie auduma karogi plīvo līdzās. Un pieminēto valstu robežas – pārplūstošas, nenospraužamas. Kura kur?

Izrādās, pēc pieciem neatkarības gadiem joprojām daudziem Latvijā nav zināms, kas ir Lāčplēša diena un kāpēc to atzīmēt. Varbūt tā veltīta Pumpura eposam, bet varbūt Z. Liepiņa rokoperai? Varbūt tā ir šņabja šķirnes “Lāčplēsis” prezentācijas pasākums? Brīvības cīņas? Bermonts? Pag, kas tur īsti notika? Kurā gadā? Trīs paaudzes izaugušas ar vēstures stundās aizmālētām acīm, un šīs acis nav īsti atķepušas arī šodien. Atzīstos, arī meklēju rakstos, kas jau apdzeltējuši (no vecuma, ne no šodienas preses dzeltenās kaites), un lasu, ko 1919. gada beigās ievadrakstā ar nosaukumu Brīnums raksta angļu Times: Sešas nedēļas saistīja Rīga, Latvijas Republikas metropole, visas pasaules uzmanību. Divu miljonu latvju tauta, kas pasaules karā cietusi nemazāk kā varonīgā beļģu tauta, izcīnījusi savu patstāvību, varētu teikt, kailām rokām, padzenot no Rīgas un Kurzemes 50 000 labi apbruņotu vācu – krievu armiju. Tauta, kas ar tādu mīlestību pieķērusies savai dzimtai zemei, ka tai neviens upuris nav bijis par lielu, lai aizstāvētu savu neatkarību, pelna apbrīnošanu. Tai pamatā ir garīgs spēks – varonība! To liecina šīs brīvības cīņas, kurām vēsturē nav piemēra. Tās ir leģendāras. Apliecinot savu cieņu latvju tautai, mēs neatrodam izteiksmīgāka vārda, lai apzīmētu notikušo Baltijas jūras piekrastē: brīnums.